Kā zobens, iesprausts skuju vainagā,
Spīd Alauksts tumšu egļu ielokā.
Pret padebešiem slienas pakalni,
Vecs bērzs ceļ skumji sirmo galotni.
Te mana dzimtene, ko appūš rudens vējs,
Mans miežu lauks, pret sauli nodzeltēj’s.
Še plašāk veras debess kā jebkur,
Nekas še brīvo skatu neaiztur,
Un vakarā, kad sārti saule riet,
Kā taures skaņas tālu ilgas iet.
( Kārlis Skalbe
„Dzimtenē” 1943.)