https://www.a2auto.eu/2023/02/...
Gunnar Haagensen, Ludviga Paula darbnīcām un V. Platača mehāniskajām darbnīcām Raunā. Tomēr kopumā toreiz tika secināts, ka pagaidām nevar būt runa par regulāru auto rezerves daļu ražošanu, jo vietējās daļas praktiski bija roku darbs, tās kvalitātes ziņā nevarēja sacensties ar oriģinālajām, turklāt automobiļu mazais skaits bija šķērslis racionālas ražošanas uzsākšanai. Fabrika Fenikss, kura līdz tam laikam jau bija guvusi pieredzi arī autobusu un kravas automobiļu virsbūvju izgatavošanā, iespējamo risinājumu saskatīja valstī ievedamo automobiļu marku un šasiju tipu standartizācijā. Iepriekš minētais liecina, ka valdības interesei par automobiļu iekšzemes montāžu saknes meklējamas jau pirms 1936. gada 15. decembra, kad uz kādreizējās vagonu fabrikas Fenikss pamata dibināja a/s „Vairogs”. Feniksu pārņemot Kredītbankai, valdības rokās nonāca liels un perspektīvs uzņēmums ar stabilu pieredzi un vēl līdz galam neizsmeltiem resursiem. Ne velti šis privātais uzņēmums saņēma tik daudz valsts pasūtījumus. Turklāt fabrikai bija ievērojama platība, kura tobrīd vēl nebija pilnībā izmantota, kas nozīmēja, ka uzņēmumu bija iespējams paplašināt. Starp finansu ministra formulētajiem mērķiem, uzdodot Kredītbankai nopirkt Feniksu, bija minēta arī nepieciešamība Rīgā ierīkot modernu fabriku automobiļu un citu mehānisku satiksmes līdzekļu montēšanai un labošanai. Bet kopumā jaunajai a/s bija atvēlēta liela loma dažādu profilu ražošanas nozarēs, sākot no naglu izgatavošanas, beidzot ar armijas pasūtījumiem un kuģu būvi. Apspriežot jaunā uzņēmuma nosaukumu, Andrejs Bērziņš ieteica „tādu, kas viesiem, arī ne-latviešiem, viegli rakstāms un izrunājams, kas pie tam neatklāj uzņēmumā sakopotās nozares, bet tomēr ietver sevī valsts aizsardzības darba ieskaņas”, proti, „Vairogs”.