Zemgale kopā ar Arvīdu Saulīti
Arvīds ir dzimis un audzis Bauskā un ir īsts sava novada un pilsētas patriots. Vairākus gadus dzīvojis un strādājis Anglijā un Vācijā, tomēr vilkme uz mājām un pilsoniskā apziņa bijusi nepārvarama. Tā nu šī gada sākumā Arvīds atgriezies, lai nosistu čūsku, iestādītu koku, izaudzinātu dēlu tepat Latvijā, mājās.
Arvīds ir studējis angļu filoloģiju, strādā par tulku, brīvajā laikā darbojas ar mūzikas projektiem. Viens no tiem – ar nosaukumu “Smagās aramzemes maigais siltums” – ir veltīts Zemgalei, tās plašumiem un līdzenumiem.
Zemgales jaunatklāšanas dienu sākam Bauskā, kur Arvīds kā īsts vietējais pārzina katru ielu un stūri. Ar katru no tiem vēstnesim saistās kāds stāsts – vēl no skolas laikiem.
Kā viena no nozīmīgākajām vietām Bauskā Arvīdam ir viņa skola – Bauskas ģimnāzija, kurai šopavasar atjaunots skatu tornis. Nav daudz skolu Latvijā, kuras var lepoties ar savu torni un krāšņu skatu pār pilsētu!
Tālāk Arvīds mūs ved uz Bauskas novadpētniecības muzeju, kur uzzinām, kā baukšķenieki dzīvojuši dažādu laiku griežos – no kalpu laikiem pirms vairākiem gadsimtiem līdz samērā nesenajiem padomju laikiem.
Pēc muzeja apmeklējuma dodamies mazliet nostāk no pilsētas centru – uz Ķirbaksalu, kur, saplūstot Mūsai un Mēmelei, veidojas viena no Latvijas nozīmīgākajām upēm – Lielupe.
Kā stāsta Arvīds, senākos laikos satekas vietā Bauskas skaistās dāmas esot smēlušas ūdeni jaunības eliksīram. Arī filmēšanas komandas meitenes pasmeļ ūdeni un nomazgā muti – ja nu tiešām tas darbojas? J
Šobrīd Ķirbaksala esot ļoti iecienīta baukšķenieku atpūtas un arī randiņu vieta. Te satiekas upes un cilvēki, kas iet roku rokā ar Bauskas pilsētas lozungu – pilsēta, kur satiekas.
Pēc Bauskas tālāk dodamies baudīt lauku idilli uz Bruknas pili. Kādreiz Bruknas pils celta kā muiža, tagad tur iekārtots atpūtas centrs un skaists parks. Ir vērts aizbraukt izbaudīt atmosfēru – uz mirkli šķiet, ka te laiks ir apstājies un pilnīgi nekur nav jāsteidzas!
Tomēr mums gan ir jāsteidz tālāk, jo Arvīds mūs ved rādīt Ausekļu dzirnavas – vēl vienu Zemgales stūrīti, kur izbaudīt lauku mieru. Taču miers, kāds jaušams no Ausekļu brīvdabas muzeja fasādes, ir mānīgs – te ir tik daudz, ko darīt un redzēt!
Var iemēģināt roku visdažādākajos lauku darbos – var cept maizi, ēvelēt, zāģēt, malt graudus, kārst dziju un ko tik vēl ne! Turklāt Ausekļu dzirnavu saimniekam izdevies savākt patiesi iespaidīgu eksponātu kolekciju, kuru uz karstām pēdām arī aplūkojam, - šķiet, te ir pilnīgi viss, ko latvieši gadu gadiem ikdienā izmantojuši.
Te dižojas eksponāti no senākas un ne tik senas pagātnes – gan rotaļlietas, sērkociņu kastītes un medicīnisko aptieciņu sastāvdaļas, gan plašu, lenšu un kasešu atskaņotāji, gan bērnu ratiņi un pat lauktehnika!
Zemgales jaunatklāšanas turpinājumā Arvīds mūs ved raudzīt unikālo Mammas Dagmāras parku – vienu no retajām vietām Latvijā, kur vērot savvaļas briežus!
Operatoram briežus kadrā noķert izdodas labāk nekā fotogrāfam, taču prieku par jaunatklājumu tas nemazina, turklāt tepat aplūkojami ne mazāk interesanti dzīvnieki!
Tālāk mūsu ceļš ved uz “Vaidelotēm” – zemnieku saimniecību netālu no Bauskas, kurā ar cieņu tiek koptas senās tradīcijas un popularizēta latviskā dzīvesziņa.
“Vaidolotēs” filmēšanas komandai galdā tiek celta gan zāļu tēja ar medu, gan svaigi ceptas biezpienmaizes, gan grūbas ar dzērvenēm, – sajūta, ka esam nokļuvuši īsti latviskā saimniecībā, pieaug ar katru kumosu.
Kā ar lepnumu saka Arvīds, “Vaidelotēs” top skaidrs, kādēļ Zemgale gadu gadiem tiek dēvēta par Latvijas klēti. Arī ainavas ap “Vaidelotēm” ir ko vērtas – tipiskie, varenie, plašie Zemgales līdzenumi, kur skatiens ieskrienas un nekur neķeras…
Viesošanās “Vaidelotēs” mums diemžēl nesanāk tik ilga kā gribētos, jo strauji jādodas uz vēl kādu vietu, kur līdzās pastāv latviskās senču tradīcijas un dabas varenība, – uz Pokaiņiem, pēdējo pieturpunktu Zemgales jaunatklāšanas dienā.
Vakara gaismā seno latviešu svētvieta Pokaiņi izskatās īpaši maģiski – ik uz stūra te ir pa kādam īpašā vārdā nosauktam akmeņu krāvumam, kur piestāt, un sajust savdabīgo enerģiju. Vislielākais pārsteigums vēstnesim ir divi avoti, kas ir turpat līdzās, – viens dzidrs kā bērna asara, otrs – duļķains un teju necaurredzams. Ir dabas parādības, kuras grūti izskaidrot un, iespējams, nemaz nevajag. Tām vienkārši jāļaujas un jābauda.
