Kad viss rudens skaistums sakritis uz zemes,
Miglas vāli kā šalle ap kaklu –
kārtu kārtām un cieši ietin
kokus, mājas, cilvēkus un suņus,
un liekas – neviena gaismiņa
ne dabā, ne dvēselē vairs neviz –
Es stādu zaļos cerību asnus
uz brūni pelēkās zemes
Un savas sirds asinssarkanos ziedus
izplaucēju biezajā miglā.
To mirdzumu, ko izstaro mīlošas acis,
kā serpentīnu izbārstu savā rudens pļavā.
Un tad uzlieku elkoņus uz palodzes
un skatos rudens biedējošajā tumsā:
Visapkārt rudens tumsa un migla, un pelēkas skumjas.
Bet manā pļavā – spilgtas krāsas, gaisma
un mirdzums kā vasaras jāņtārpiņu naktī...
Tikai tā var pārvarēt rudens tumsu –
Stādot cerību asnus,
Starojot mīlestībā un
Saglabājot siltu un dedzīgu sirdi....