Reiz es aiziešu mājās, un nedarīšu neko!
Galva būs tukša,
griba - vāja
un viss paliks, kā ir.
Izsliešu kājas,
malkošu tēju,
un runāšos ar to, kam ir sirds.
Neko, neko neplānošu,
tā it kā rīt būtu gatava mirt!
Vai es varu paēdināt tūkstošus?
vai es to spēju?
Ko mēs darīsim? -
uztrauksies prāts.
Mēs ķersim mirkļus trūkstošus,
un draudzēsimies ar vēju,
sēdēsim un smaidīsim,
par to, kā plaukst virtuvē slotas kāts.
(Džaneta)