Es stāstīšu vējam par tevi, Par mīlestības kvēli un sevi. Rakstot vēstuli baltajās smiltīs. Ko aizskalos viļņi sev līdzi. Es rakstīšu dzeju par tevi, Par mīlestību savu un sevi. Rakstot vēstuli rietošā saulē, Ko tumsa paņems sev līdzi. Es čukstēšu naktij par tevi, Par mīlestību, kuras vairs nav, Par vēstuli rakstīto domas, Ko nesaņems vairāk neviens. Es neteikšu vairāk ne vārda, Ne naktij, ne vējam, ne tev. Par vēstulē rakstītām jūtām, Kas malām iet pāri kā piens. Es rakstīšu vairs tikai dzeju, Par mīlestību, jūtām un sevi. Par to kā reiz mīlēju tevi, Un pēdām smiltis ko dzēš. /Egils Dambis/