Šrilanka - mazā, zaļā sala Indijas okeānā.
Tās siluets atgādina asariņu Indijas okeāna plašajos ūdeņos.
Apceļojot salu, skatījām budistu svētvietas - tempļus. Tie viens par otru citādāks, svarīguma ziņā nozīmīgāks. Skatījām tradicionālās dejas ar kulminatīvo daļu - kendiešu staigāšanu pa kvēlojošām oglēm.
Salenieki uzskatāmi mums nodemonstrēja savu harmonisko ikdienu, nesteidzību un pašu galveno - mieru. Mieru sirdī, prātā, sirdsapziņā, vidē.
Bet!
Šoreiz Šrilanka atklāja mums ne tikai savu skaisto dabu, bagātīgo augu valsti un savvaļas dzīvniekus... tāpat iepazinām laipnos ļaudis singāļus.
Bet ceļojuma pēdējās dienās pārliecinājāmies par salas augumā mazo ļaužu sīkstumu.
Salu plosīja nepiedzīvots ciklons, lietus un spēcīgas vēja brāzmas nežēlīgi locīja augstās palmas teju līdz zemei. Pārtrūka sakari, ļaudis slēpās mājās, bērniem atliktas mācības skolās.
Saņēmām ziņas par jau piecdesmit bojāgājušajiem zemes nogruvumos un applūdušajās teritorijās. Šie skaitļi auga neapsādunāmā ātrumā. Salenieki raustot plecus un šausminājās - nekas tāds nav piedzīvots.
Kā mums tobrīd? Labi! Siltumā, omulībā, viesnīcā okeāna krastā... atpūtas dienas ar ekstra pievienoto vērtību. Uztvērām ar interesi un pozitīvi! Mums faktiski tās bija divas dienas ar spēcīgām vētras aukām un bangiojošu okeānu. Viss reiz beidzas, arī taifūns aizjoņoja gar Šrilankas austrumu piekrasti virzienā uz ziemeļiem, uz Indiju. Mums vēl tika skaista saulaina diena okeāna piekrastē.
Te stāsts bildēs un video, lai ir kāre katram pašam sakravāt ceļadomas un doties uz skaisto salu Indijas okeānā - uz Šrilanku! 🇱🇰