IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Mūžīgā pavasara salas Kanārijas

Maija
Created: Mar 15 2012 12:34

Kad 2010.gada janvāra lielo salu laikā mani uzrunāja Londonā dzīvojošā meita Sabīne: „Mamm, aizlaižam pasildīties saulītē uz Kanārijām!”, mana pirmā doma bija atteikties. Jo – tas taču ir traki tālu, dārgi un ekskluzīvi! Bet tikpat liela bija vēlme to piedzīvot. Izrādās, privāti plānojot, tas iznāk daudz lētāk un, lai cik amizanti arī nebūtu, no Londonas vēl lētāk kā no Rīgas, tāpēc šīs rūpes uzņēmās meita. Man visizdevīgākais maršruts iznāca no Rīgas uz Londonas Stanstedas lidostu, no kuras tālāk uz Gran Canaria. Salu sauc arī par ‘’mazo kontinentu’’, jo vienas dienas laikā var tīksmināties par tropiskiem dārziem, pabūt augstu kalnos, pabradāt pa smilšu barhāniem tuksnesī un izpeldēties okeānā. Jau senie grieķi salas sauca par mūžīgā pavasara un laimes salām, ir teika par to, ka šīs salas ir atliekas no nogrimušās teiksmainās Atlantīdas. Mitinājāmies Gran Canaria dienvidu kūrortā Plaja del Ingles (‘’angļu pludmale’’- vārds radies sen, jo šo vietu ļoti iecienījuši angļu jūrnieki. Tieši blakus Plaja del Ingles pludmalei sākas neliels (400ha) tuksnesis, kas sniedzas līdz vecākajam salas kūrortam Maspalomas. Galvenais salas ienākumu avots – tūrisms un kūrorti. Attieksme pret tūristu ir atšķirīga kā pie mums. Katrs viesis var justies īpašs –ļoti liela laipnība ,apkalpošanas serviss. Tūrisma nozarē perfekta kooperācija – nopērkot kādu ekskursiju, vari būt pārliecināts- būs buss, kas tevi pie viesnīcas savāks(un atvedīs atpakaļ), nākošā firma piedāvā konkrētu ekskursiju, cita nodrošina pusdienas. Tūrists nopērk paketi, kurā viss iekļauts un ...var baudīt! Jāņem gan vērā, ka precīza laika ievērošana nav dienvidnieku stiprā puse. Cenas ir ļoti pieejamas- lēta pārtika, preces veikalos. Uz vietas taksometru pakalpojumi lēti- par pāris eiro pilsētas robežās var aizbraukt jebkur. Arī ekskursiju cenas adekvātas piedāvājumam. Par Latviju lielākoties nezin vispār, ja zina, tad tikai to, ka tas ir kaut kur ļoti, ļoti tālu ziemeļos. Kad ,pie baseina sauļojoties, kaimiņi, dzirdot manu telefona sarunu, man jautāja, kas tā par valodu un valsti un es sāku stāstīt, ka tikko vīrs teica, ka mājās ir -20C un snieg, visi šausminājās, jo kaut ko tādu esot grūti iedomāties. Jāsaka, ka tur- pilnīgi citā realitātē- arī man bija grūti iztēloties Latvijas sniegus, kad tevi apņem +30C siltums un saule. Par citu realitāti. Mūžīgā pavasara salās temperatūra arī ziemā nenokrīt zemāk par +18C naktīs, dienās (internetā rakstīts, ka līdz 28C), taču savām acīm lielajos tablo redzēju ciparus virs +30C. Varbūt tāpēc, ka marts jau arī tur ir pavasara mēnesis. Ūdens temperatūra vienmērīga +18, +20C visu diennakti. Pludmalē , gaidot saullēktus, peldēju melnā tumsā. Saule lec ātri 6.30- 6.50 no ļoti melnas nakts ir gaiša diena, vakarā tikpat strauji ap pulksten 19 satumst.Ir ļoti silti un patīkami, jo vēji pūš no Sahāras puses, bet nav karsti pateicoties Atlantijas okeānam, savukārt silto ūdens temperatūru nodrošina Golfa straume. Mani redzējumi. Ir februāra beigas un jau Londonā Stanstedas lidostas +5C liekas silts, seko 4,5 stundu lidojums virs okeāna, ir vējains, piloti ik pa laikam paziņo: ’’Turbulence, visiem apsēsties un piesprādzēties!””. Lidmašīnu krata diezgan, pirmo reizi man ir mazliet bail, jo reāli saprotu- ja kas- nosēsties jau arī nav kur, ir tikai okeāns. Saulei rietot, zem lidmašīnas spārna parādās salas krasts un tūlīt strauji sēžamies. Laime un atvieglojums. Lidlauks ir tieši līdzās okeānam, tā var, jo visa pamatā ir klints. Kamēr izejam lidostas kontroles, ārā ir jau tumšs .Zinām ar kādu autobusu jābrauc, bet nevaram atrast, uzrunājam ar 5 zelta ķēdēm apkārušos (un tagad zinu kāpēc) taksistu, kas paprasa 60 eiro par braucienu!!!!, Zinām, ka cena pārspīlēta un atsakām. Ar komfortablu autobusu, kuru atrodam lidostas pagrabstāvā, biļete ir 3,20 eiro. Internetā noskatītie un rezervētie apartamenti patīkami pārsteidz – ir guļamistaba, virtuve ar visu aprīkojumu, divdaļīga vannas istaba un liela viesistaba ar balkonu. Pierasts, ka pie mums bieži internetā redzamās bildes ir stipri labākas par reālo piedāvājumu. Pirmais patīkamais pārsteigums. Vēl viens – patīkams mums - arī šīs salas ir skārusi krīze , cilvēku ir stipri mazāk kā pirms diviem gadiem, kad meita te bija pirmoreiz, nav burzmas, ēstuves un pludmales patukšas. Parādījusies jauna profesija ‘’iekšāsaucēji’’, kuru pienākums ir garāmejošo tūristu ievilināt tieši savā ēstuvītē. Tā kā ieradāmies tumsā (un tā ir tiešām ‘’melna nakts’’), tad gribu redzēt saullēktu. Tikai nenogulēt! Okeāns pa vaļējām balkona durvīm šalc skaļi un vilinoši. Mostos vairākkārt un tad, jā ir! – pirmā ļoti sarkanā svītra logā, palmas siluets un nereāla sajūta ‘’vai tas notiek ar mani!!!??”” Uzņemšanā noskaidroju uz kuru pusi pludmale un eju. Uz gaismu. Ielas mala vienos ziedos – atpazīstu ‘’spāņu rozi’’ 3m augstos dzīvžogos un vēl daudz ziedu visās varavīksnes krāsās, grūžu degunu klāt – nav! Smaržas nav! Nekam. Pēc 5 minūšu gājiena, aiz asa pagrieziena manām acīm paveras plaša, ugunīs mirdzoša pludmale un okeāns. Tikko beigusies pludmales restorāniņu naktsdzīve, tie tiek uzkopti jaunai dienai, pirmie būs vaļā jau atkal deviņos. Mājup klīst pēdējie restorānu apmeklētāji, bet līdz ar pirmo gaismiņu gar jūras krastu skrien, nūjo un soļo veselīgā dzīves veida piekritēji. Okeāns mierīgs, ļoti tīrs, silts, ūdens patīkami izmasē grūtās vakardienas nogurušās kājas. Saules ceļš ūdenī garš un sidrabaini balts.Ir nereāli skaisti un silti. Stāvu ilgi, tad eju atpakaļ, modinu meitu un ejam baudīt sauli un okeānu. Aiz mūsu pludmales ir to norobežojošais rifs un tur sākas tuksnesis. Iesim to izpētīt... un aizraujamies. Gar okeāna krastu, kas nu jau ir pavisam cits –ar spēcīgiem, lieliem viļņiem,- pa laikam izpeldoties, ejam tik uz priekšu pa zelta smiltīm, kas sajaukušās ar salas melnajām- vulkāniskajām un ik brīdi, pēc katra jauna atviļņa, veido arvien jaunus, fantastiskus rakstus un mijas ar ļoti akmeņainām zonām, līdz Maspalomas kūrortam. Savā – ah un uh!!! aizrautībā- nebijām ievērojušas uzrakstu, ka viss tuksnesis ir nūdistu pludmale. Gar krastu staigā visi, taču nūdistu ir ļoti daudz un sala ir geju paradīze..... Ticiet man- ja tās kailās miesas un ‘’debesu zvanu jaukumu’’ ir tonnām un ne pirmā svaiguma, tad tas ir visai šokējoši. It īpaši divām bālām ziemeļu blondīnēm, kurām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība! Esam jau kādu kilometru nogājušas, atpakaļ griezties negribas, jāiet vien uz priekšu, kaut kad jau tuksnesim arī ir jābeidzas! Gribējās gan! Savu 3 stundu gājiens tropu saulē un vakarā mūsu sauli neredzējusī āda ir vārīta vēža krāsā. Ko tagad? Braucam kalnos. Tur būs vēsāk, var uzvilkt kaut ko ar garām rokām. Turpat pludmalē ir vairāki info centri, kuros noskaidrojam piedāvājumu un izvēlamies visas dienas džipu safari uz salas centrālo daļu ar vulkāna krātera apmeklējumu. Mums laipni izstāsta, kur mums no rīta jābūt, jāņem bieza jaka, jo kalnos esot auksts, pusdienas cenā, vairāk neko nevajag. Kad mūs ar Sabīni no rīta sēdina atsevišķā džipā un smīnīgs spāņu šoferis smejoties rāda, ka nebrauksim, bet zemu lidosim, nejaušam, cik tas būs tuvu realitātei. Spāņu temperaments bremzes neatzīst. Ceļi, pēc plūdiem vietām izskaloti, vietām aizbrukuši, tāpat jau ir šauri, taču šoferīši arī kalnu serpentīnos pamanās samainīties diži nebremzējot. Signāltaures netiek taupītas, jo tas ir vienīgais veids pirms kārtējā serpentīna pagrieziena uzzināt, vai kāds nebrauc pretī un brīdināt par sevi. Sākumā bail, vēlāk , skaistās dabas aizgrābtas, paļaujamies – notiks, kam jānotiek! Jāsteidz fotografēt. Jo augstāk kalnos, jo skaistākas panorāmas. Salā ļoti daudz skaistu aizu un kanjonu. Gran Kanāriju divās daļās sadala kalnu grēda El Cumbre, kuras pati augstākā virsotne Pico de Las Nieves – 1950m- ir vulkāna krātera asā mala. Šī grēda aiztur Sahāras vējus un lietu. Kad bijām krātera dibenā, pārliecinājāmies par to, jo otrā pusē bija redzami ļoti tumši mākoņi, gide sauca: ‘’Fotogrāfējiet ātrāk!’’, un dažu minūšu laikā smaile pazuda biezos mākoņos, bet šajā pusē mākoņi netika. Kā raksturot sajūtas vulkāna krāterī? Laikam visprecīzāk būs- ‘’Vieta, kur satikties citplanētiešiem’’. Lansarotes salas vulkāna apkaimē uzņemti amerikāņu ‘’Zvaigžņu kari’’- kas redzējis, var iztēloties. Esmu laimīga, jo piepildījies sapnis ‘’aptaustīt vulkānu’’. Vēl redzējām vairākus skaistus kalnu ciematiņus – kā no pagājušā gadsimta skatu kartēm. Baltas mājas ar oranžiem jumtiem, daudz ziedu, augļu pilni mandarīnkociņi, kāda vista... un kaķis spēlējas ar pusdienām noķerto ķirzaciņu.. Un pāri visam saule – balta un tieši virs galvas. Miers.... Kalna galā baltā, baltā baznīcā sāk zvanīt zvani. Mirkli, apstājies! Apmeklējam kādu no salas ūdenskrātuvēm, konstatējam, ka ceļš tā izskalots, ka arī ar džipu tālāk netiek un tādēļ neredzēsim salas skaistāko ūdenskritumu. Mazliet žēl, bet skaistuma jau tāpat pietiek. Brīnāmies par augļu pilnajām Kanāriju dateļpalmām, par baltiem ziediem nosētām pļaviņām (gluži kā Latvijā ap Jāņiem!), ka gandrīz nav putnu, bet nu it nemaz nav insektu. Tas priecē! Neierasti blakus redzēt palmas un priedes. Vēl mazliet serpentīnu, aizu un kalnu un atgriežamies pilsētā. Termometra tablo rāda +33C. Tagad mums abām plāni skaidri – pludmale rītā un vakarā, pa dienu ekskursija. Palmitos parks. Dabas parks ir ideāla vieta atpūtai ar bērniem. 2007. gadā pilnībā izdedzis – tās šausmas var redzēt lielās fotogrāfijās. Tagad gandrīz pilnībā atjaunots. Ātri gan! Palmitos parks atrodas kādā aizā pusstundas braucienā no civilizācijas – oāze, kur droši var pavadīt visu dienu. Augi, putni, zivis, tauriņi- kas savvaļā, kam atsevišķas mājas. Trīs dažādi putnu šovi, lielāki un mazāki zvēri, rāpuļi un ķirzakas, delfīnu šovs, papagaiļu, tauriņu un orhideju mājas, kurās brīvi var iet iekšā, izbaudīt, kā tauriņš sēž uz plaukstas- tāds liels un eksotisks, cik stipri knābji papagaiļiem. Palmu lapu segtas nojumītes atpūtai. Kafejnīcas, kurās civilizācijas pārpārēm, jo piedāvā galvenokārt kaut ko burgerveidīgu un citas ātrās uzkodas. Redzam arī alu mājas. Ap 3000 cilvēku vēl arvien tādās dzīvo. Ar zemūdeni pa okeāna dzelmi – pirmo reizi mūžā! Ieraugam piedāvājumu, ka no salas rietumu piekrastes ir iespējams 45 minūtes izbraukt okeānā ar zemūdeni. Ņemam!!! Kad vēl kaut ko tādu piedzīvosi!? Pats brauciens ir skaists- rietumkrastu veido stāvas, kailas klintis, kas ļoti kontrastē ar okeāna spilgti zilizaļo ūdeni. Katrā līcītī, kur vien iespējams, ir izveidota pludmale un tieši stāvajās klints sienās viesnīcu baltie stāvi aug kā sēnes. Mūsu galapunkts Puerto de Morgan ir skaista zvejnieku pilsētiņa, ko raksturo baltas mājas, baltas jahtas ostā un amatnieku tirdziņi ar savdabīgiem , grezniem linu izstrādājumiem. Klīst tūristu bariņi, baro zivis ostā, kafejnīcās dzer aukstu Tropican alu un ļoti daudz ēd. Mēs jautājam pēc aukstās zupas gaspačo. Ēdienkartē nav, bet uztaisa speciāli. Pa vidu krodziņam karājas mana auguma banānu ķekars, pazaļš. Jautājam, kāpēc tā. Nu karājoties, no augšgala gatavojas, tos tad arī noplūc. Jā, augšpusē ir arī daži dzelteni. Blakus lielas kastes ar apelsīniem svaigai sulai. Saldi un sulīgi ir vietējie augļi. Mūs palaiž brīvsolī un nosaka, ka divos jābūt ostai otrā pusē pie zemūdenes, garām neaiziešot. Tā arī ir , jo spilgti dzelteno zemūdeni var redzēt pa gabalu. Ražota Somijā. Par svaru un citiem parametriem esmu aizmirsusi, bet tāda neliela, ērta, komfortabla. Sasēžamies gar sāniem pie logiem, priekšā monitors, kurā var redzēt, kā iegremdējamies, kā uznirstam. Viss kā filmās redzēts, pat sirēnas kauc iegrimstot. Mirkli, kad viss sākas, pat nepamanu, saraujos no sirēnām un tad monitorā jau redzu, ka kustamies. Iegrimstot un iznirstot, tāpat kā lidmašīnā krīt ciet ausis. Ir mazliet jocīga sajūta, jo gaisma no ūdens arī telpā ir zilizaļa un bieza, lai pieskartos otram, liekas, aizkars jāatvelk. Diemžēl okeāna ūdens stipri saduļķojies ,redzamība slikta. Par to mums bez prasīšanas tiek atgriezta daļa naudas. Priecīgas jau tāpat- katru dienu ar zemūdeni nebrauksi! . Vēl kāda nepierastā lieta bija ēdienu pasniegšanas kultūra. Labi, ka Sabīnei ir darba pieredze dažādos augstas klases viesnīcu restorānos. Es laikam apjuktu. Vispirms atnes maizīti- parasti karstu, svaigu un ļoti garšīgu un vairākus trauciņus ar mērcītēm, neiztrūkstoši ir stipra , bet garšīga ķiploku- majonēzes mērce. Kaut pasūtīts viens ēdiens, galds, kam nereti ir vēl papildus galdiņš, tiek nokrauts ar daudziem liela izmēra traukiem, kas tiek nesti kārtu kārtām. Jo labāks restorāns, jo lielāki un smagāki trauki. Tas būtu izskaidrojums, kāpēc oficianti tikai vīrieši. Gaļa ar mērci uz viena paplātes lieluma šķīvja, bļoda ar rīsiem, šķīvis ar kartupeļiem, vienmēr ar mizu un pat asniņiem (diezgan ūdeņaini, garšīgāk folijā), vēl atsevišķi kaudzes ar ļoti rupji grieztiem salātiem, pat ķirbju un kabaču šķēles. Variācijas dažādas, bet apmēram tā. Protams, ka apēst to nevar. Latvieša iedzimtā taupība saka, ka tā ir izšķērdība, ņemot vērā, ka tepat rokas stiepiena attālumā ir Āfrika ar miljoniem badacietēju... Kopā ar rēķinu atnes vairākas pudeles (parasti tūristu iecienītos vietējos stipros dzērienus) un vari izvēlēties sev ‘’ceļakāju’’ uz firmas rēķina. Secinājums- ja prot valodas, spēj orientēties interneta piedāvājumos, nebaidies riskēt, tad var ceļot gana lēti un interesanti arī šodien. Uz Kanāriju salām gan nevajagot doties pilnmēness laikā, jo tas tur raksturīgs ar zemestrīcēm, katastrofām, pazūdot cilvēki. Arī šīgada katastrofālie plūdi bija pilnmēness laikā. Atkal vakars.... Lidosta. Bagāža jau nodota un biezās jakas, kas noteikti būs vajadzīgas galapunktā, pagaidām ir tikai apgrūtinājums. Sēžam terasē uz lidostas jumta un vērojam, ka pa aerodromu kā mazas zaļas ķirzaciņas šaudās vietējās lidmašīniņas, kas nodrošina satiksmi starp salām. Lēni un smagi viens pēc otra nolaižas pārpildīti boeingi, kas izverd priecīgi satrauktu pasažieru pūļus. Tie ierodas uz salas ikgadējo lielāko notikumu- karnevālu, kas sāksies rīt un tērpu greznumu un izklaižu ziņā varot sacensties ar Riodežaneiro karnevāliem. Tērpus pārdotuvēs esam redzējušas un nav iemesla šaubīties par pārējo. Mazliet žēl, un šī ir viena no retajām vietām , no kuras negribas aizbraukt un liekas, ka laika par maz bijis. Tomēr mūsu ceļojums bija skaists un piepildīts. Gracias, Islas Canarias!
Share