IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Šausmas Miškolcā

Aija
Created: Mar 19 2012 09:20

Brauciens uz Transilvāniju (kopumā arī visai xtreem padarīšana) sākās ar prologu Ungārijā. Lai nu šoreiz paliek Babiča kunga vīna pagrabs- īstā sāls, par ko mēs pat nenojautām, gaidīja Miškolcas baseinos. Nē nu, baseini karstā vasaras dienā- tas vispār ir labi. Peldēt gan tādos parasti diez ko nevar, bet paslaistīties un paplunčāties- cik tik uziet. Drusciņu laika prasīja noorientēšanās sistēmā, bet tad jau drēbes bija skapītī, peldkostīms mugurā un varējām pētīt ūdenstilpnes. Baseini ārpusē, baseini iekšpusē, ūdenskritums, grota un Lielais Virpulis. Jāāā... Lielais Virpulis... Nesāmies pa straumei- draudzene pa priekšu, es aiz viņas, un tad es pieskāros viņas mugurai. Zvēru, ka mugurai un tikai pieskāros! Viņa apgalvoja, ka esmu saķērusi viņu aiz rokas. Nu, lai nu kā būtu kā nebūtu- aproces aizdare bija atsprādzējusies un drēbju skapīša atslēga nozudusi virpuļa dzīlēs. Kurš tajos baseinos bijis, droši vien zina- straume tur patiešām pamatīga. Vieglā aproce kaut kur aiznesta uz neatgriešanos. Gāju meklēt ģērbtuves apkalpotāju, kura, protams, runāja tikai maģāriski. Ne jau nu angliski un pat ne vāciski, kas no viņiem kā Austroungārijas pēctečiem taču būtu loģiski sagaidāms... Ar plašiem riņķveida žestiem pūlējos apskaidrot, ka pie vainas Lielais Virpulis. Ar apmēram tādiem pašiem žestiem viņa man centās iestāstīt, lai pakašājos pa baseinu dibeniem- mož sagrābstīšot. Kad nu neizrādīju vēlēšanos nodarboties ar niršanas pasākumiem, viņa mani pievilka pie plakāta: sods par atslēgas pazaudēšanu. Vismaz cipari bija pazīstami. Vairāki pēc kārtas. Aizmugurē nulles. Un priekšā lieli... Nu jā- bet kur dēsies? Peldkostīmam gan kabatu nav, tātad nav arī maka un... Pamazām atausa arī problēmas otra puse. Pat ja izdotos viņus pierunāt vispirms atvērt skapīti, ar to jau nebūtu līdzēts. Tur arī nebija maka. Proti, nauda līdzi bija paņemta tieši tik, lai samaksātu par ieeju. Pārējie krājumi- autobusā. Autobuss- uz ielas aiz sētas. Satinos dvielī un gāju ārā. Jau apsvēru variantus, kā tauta reaģētu uz puspliku atpūtnieku, kas krūmu aizsegā raušas pāri sētai, kad rindā uz izeju pamanīju grupas biedru. Sāku skaidrot, kurš autobusā ir mans sēdeklis un kā izskatās soma ar maku, bet viņš izrādījās kārtīgs vecis, kam vienmēr klāt Kabata Pilna Ar Naudu. Paldies vēlreiz, mīļo kolēģi! Forintu žūksni vicinādama, atgriezos vestibilā. Nu jau lietas sāka kustēties. Izrādījās tomēr, ka vispirms jāaizpilda ķipa paskaidrojums, kurā visu ailīšu nosaukumi skaidrā ungāru valodā. Divas apkalpotājas tikpat skaidrā un skaļā ungāru valodā centās apstāstīt, kas kur jāraksta. Par ungāru valodas tīrību nav jāuztraucas. Viņiem nav neviena vidusmēra inteliģentam saprotama internacionālisma. Es viņām atriebos, visu aizpildīdama skaidri latviski. Vajadzēja redzēt, kā izstiepās ģīmji, kad vietā, kurā tikai bakstīts ar vārdiem Moscow, Paris, London... ierakstīju- Jelgava. Tikpat labi būtu varējusi ierakstīt Mumba-Jumba... Beidzot parādījās arī vīrs ar darbarīkiem, galu galā skapītis tika atvērts un mēs atkalapvienojāmies ar savām virsdrēbēm. Visas šīs peripetijas mūs, protams, bija krietni aizkavējušas, un, izejot no iestādījuma, ieraudzījām pa ielu traucamies mūsu autobusu. Lojālie grupas biedri bija nolēmuši ļaunākajā gadījumā taranēt baseina vārtus... Vēlreiz paldies jums arī! Uz Miškolcu- vairs nekad, nemūžam! ...bet uz Zilo Lagūnu gan gribētos...
Share