IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Murdziņš ar laimīgām beigām.

Maija
Created: Mar 19 2012 12:54

Notikums risinājās pirms vairākiem gadiem maija mēnesī troļļu zemē, bet murgainā daļa vairāk saistīta ar Latviju. Bijām saņēmušas aicinājumu piedalīties Kultūras dienu pasākumā Norvēģijas fjordu vidienes pilsētiņā un nolēmušas to izmantot, jo neviena no potenciālajām braucējām amatniecēm šajā valstī vēl pabijusi nebija, tātad arī nekādas nojausmas par turienes ceļiem un laika apstākļiem, tāpēc naivi uzticējāmies savas organizācijas vadītājai, kas ieteica sava brāļa tūrfirmu. Ja reiz firma, tad jau tā arī zina, kurp brauc- tā domājām mēs. Īstenība izrādījās skarba! Jau turpceļā mājvietu plānotās vakarpuses laikā sasniedzām ap četriem rītā, jo lietus gāza spaiņiem un autobuss vienkārši nevilka pa kalnu ceļiem.... Pasākums un uzņemšana bija ļoti laba, mūs izvadāja arī pa tuvākās apkārtnes skaistākajām vietām, dabūjām nokosties gabaliņu no mūžīgā ledāja... Par mūsu braucamrīku norvēģi gan smīkņāja un visā nopietnībā piedāvāja novietot to retro auto izstādē, kas arī bija šī pasākuma sastāvdaļa. Pienāca mājupceļa diena, par Norvēģijas dabu bijām sajūsmā un visā nopietnībā gribējām mājup braukt pa Ērgļu ceļu. Labi, ka prātīgi ļaudis atrunāja, jo citādi es jums šo stāstiņu diezin vai vairs nevarētu izstāstīt. Saka jau, ka Dievs sūta zīmes un tās ir jāievēro. Mēs laikam bijām drusciņ no priekiem sajukuši, jo tad, kad pirmoreiz kalnu piekājē autobuss noraustījās, no kā atvērās bagāžas nodalījumi un mūsu bagāža izbira pa lielceļa nokalni, mēs smiedamies to salasījām, sameklējām kas nu kuram no kofera izbiris un braucām tālāk, jau augstāk kalnos. Kalnu pārejā, kur sākās šaurs ceļš, kam vietām tik vien ir kā vienā pusē klints un otrā aiza, autobusam pazuda bremzes. .. Pateicoties šoferu profesionalitātei , autobuss tika pievirzīts ceļa malā un apstādināts. Pa visiem sanesām klints gabalus, ar ko nobloķēt riteņus, jo stāvējām tomēr uz paliela slīpuma. Sazvanījām Norvēģijas glābšanas dienestu, kas mums paprasīja tādu summu, ko mēs līdz mūža galam maksātu. Pie tam esot Vasarsvētku brīvdienas- tātad BRĪVDIENAS!!! Autobusa īpašnieks, Latvijā sazvanīts, pateica, ka viņam ir vienalga, kas ar mums notiek, galā lai tiekam paši un... atslēdzās!!! Jā, nu bija vakars uz ezera- pareizāk sakot – kalnos, kur dienā bija +2C, naktī , protams, gaidāms sals, jo apkārt redzami tikai sniega un ledus klāti kalni. Nakti pārlaidām bussā, stāstot anekdotes un dūšu nezaudējot. Nākamā rītā atklājām , ka netālu esošā glābēju dienesta namiņam atslēga vien butaforiski priekšā aizlikta, ka iekšā ir Jotul krāsniņa- tātad būs siltas brokastis un varam taupīt autobusa degvielu un sildīties namiņā, kaut saspiedušies 3 stāvos- tak siltumā!!!! ... un ar nopūtām lasīt mājinieku īsziņas, ka Latvijā +30C karstums . Ak....šeit nosvinējām kādas dāmas ļoti apaļo jubileju, kurai galds bija jau saklāts mājās, jo arī viņai tur todien jau bija jābūt! Darījām ko varējām- deju grupas puiši kalnos sašķina viršu pušķīšus, amatnieku dāmas no krājumiem izvilka kādu zīda šalli un organzas puķi (un zinu, ka šī puķe vēl arvien tiek nēsāta!!). Kundzei bira asaras, jo TĀDU jubileju taču otrreiz mūžā pat gribēdams nenoorganizēsi! Kad beidzot mūsu bussu salaboja pa telefonu saorganizētie Norvēģijā dzīvojošas latvietes radi, un redzējām , kādu ‘’mežģīni’’ ar svarku no autobusa apakšas izgrieza, sapratām – Dievs mūs mīl!!!! Vēlu vakarā beidzot tikām lejā no kalniem līdz pirmajam Statoilam ar normālu tualeti. Tad sapratu ‘’Ak, cik maz ir vajadzīgs cilvēka laimei!!!’’ Stāvēju normālā tualetē, no krāna tecēja silts ūdens un burvīgi smaržoja ziepītes.... Ar varu vajadzēja izvilkt rokas no siltā sapņa, jo aiz durvīm gaidija vēl citi ceļabiedri. Tā laimes sajūta vēl arvien mīt noglabāta kādā dvēseles stūrīti, lai sev to atgādinātu, kad gribas par kaut ko papukstēt! Norvēģijas kalni un fjordi ir iemīlēti uz mūžu, turp ceļots jau vairākkārt. Tikai ar firmu, kam autobusi kārtībā, šoferi profesionāļi un organizētāji arī. Trīsreiz varat minēt- ar kuru!?
Share