IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Kā es gandrīz nenokļuvu tāltālajā karaļvalstī jeb patiesa pasaka par Romu

Kristīne
Created: Mar 19 2012 17:27

Reiz bija..... tas notika pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Sākās ar to, ka priekšnieks bija uzaicināts uz Eiropas Padomes (viņi visu maksāja) konferenci Romā. Viņš netika, piedāvāja vietniekam - tas atteicās. Tad paprasīja, vai es negribu.... Protams, piekritu. Tas bija pirmdienā, Romā jābūt trešdienas vakarā vai ceturtdienas rītā. Tajā laikā vēl vajadzēja vīzu. Visās detaļās nestāstīšu, bet vīzu dabūju trešdienas rītā. Kad tiku pie visu papīru iesniegšanas un beidzot saņēmu vīzu, doku noformētājs izteicās - Itālijas vīzu taisa 10 dienās, izņēmuma kārtā 1 dienā, bet Jūs esat pirmā, kam uztaisa 1 stundas laikā! Lidošana pēc dažām stundām. Lidosta. Lidmašīna (Man liekas, tas bija Airbaltics, bet varbūt Latavio? Vairs neatceros.), kas lidoja no Maskavas caur Rīgu uz Londonu, kavējās..... vairākas stundas. Par ko neviens neziņoja. Daži cilvēki iečekojās (es arī) un nogāja lejā.... Pārējos neiečekoja. Laikam atjēdzās. Gaidu, gaidu... cilvēku praktiski nav. Atpakaļ „aiz barjeras” vairs netieku. Lidostas darbinieku ar neviena. Tik viena slotas pavēlniece slinki klīst apkārt. Beigās netīšām atradu vienu dāmīti no tās firmas. Prasu, kas par lietu - lidmašīna kavējas... Saku, ka man tālāk uz Romu jālido, skaidrs, ka vairs nepaspēšu. Šī nikna - kāpēc tad es te nevienam neteicu? KAM!?!?!? Neviena cilvēka nebija, kam pajautāt! Šī fiksi kaut kur piezvanīja, man no Londonas norezervēja Alitalia. Ielidoju Londonā Getvikā, bet jātiek Hītrovu! Dokumentu pārbaudē dāmīte līdzjūtīgi pasaka, ka es uz to reisu nevaru paspēt, jo ceļu remonti, sastrēgumi.... bet tomēr ļāva man spert kāju uz britu zemes. Ar busiņu aizbraucu uz Hītrovu (vairāk kā stundu bija jābrauc). Tur pasaka, ka iečekošanās tūlīt beigsies, bet es nepaspēšu līdz iekāpšanai kurā tur stāvā...... Aizjoņoju uz iekāpšanu un iedrāžos pa durvīm. Nez kāpēc pretī nāk cilvēki. Izrādās, ka lidmašīna kavējusies un ārā vēl tikai kāpj atlidojušie. Tad nu atjēdzos aiz aizvērtām durvīm. Prasu stjuartei, kā lai tieku ārā. Šī skatās lielām acīm un prasa – KĀ JŪS TIKĀT IEKŠĀ!??!!? Pēc laika beidzot sēžu Alitalija lidenē kā dīvānā. Romā ielidoju ap pusnakti, kaut bija paredzēts vēlā pēcpusdienā. Saprotu, ka viesnīcu neatradīšu. Paņēmu taksi. Nākošā pēcpusdienā, staigājot pa pilsētu saplīsa fotoaparāts. Atradu avīžu kiosku, kur nopirku jaunu. Tiešām labs aparāts, vēl tagad darbojas, tik vairs neizmantoju. Toties redzēju ROMU!!!! Ar kājām izstaigāju un ļoti daudz redzēju. Tā kļuva par manu vismīļāko pilsētu, kaut arī pirms un pēc tam esmu bijusi daudzās citās vietās. Atpakaļceļā nakti paliku Londonā, lai kaut drusku to apskatītu. Nakšņoju Daugavas Vanagu mītnē. Nu tā.... Londonā auksts, lietains.... – oktobra vidus. Nolēmu sagaidīt tumsu un aizkļūt līdz Bekingemas pilij. Savā naivumā biju iedomājusies, ka karaļpils būs smuki izgaismota. Figu! Gaisma tik pāris logos, toties Karalienes Viktorijas „zeltītais” monuments spīd tā, ka acis žilbst. Saprotu, ka uz DV mītni pa tumsu nejēdzu nokļūt. Pārsalusi un slapjām kājām nobalsoju taksi. Pie stūres sieviete. Prasu, cik maksās brauciens līdz DV. Pasaka cenu. Ir OK un kāpju iekšā. Aizbraucot galā šoferiene sāk briesmīgi atvainoties, ka nepareizi pateikusi cenu. Sāku kalkulēt – kurp doties un kam atdoties, lai sapelnītu naudu, ko samaksāt par taksi. Izrādās, šī pateikusi par apmēram pusmārciņu vairāk nekā rāda skaitītājs. Nokreņķējusies un nosalusi, tuvējā veikaliņā nopirku blašķīti wiskija. DV ielīdu gultā, kārtīgi sasedzos (kāpēc gan oktobrī, kad diezgan auksts un slapjš, vajadzētu kurināt, ne?) un no kakliņa malkoju wiskiju. Nākošā dienā kā pionieris – noguris, bet apmierināts atgriezos no pārgājiena. Rīgā. Tā, lūk, klupdama krizdama nonācu galā, jo visi ceļi ved uz Romu.
Share