IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Ceļš līdz okeānam

Lauma
Created: Mar 22 2012 13:14

Lauma Zaļaiskalna Kā pavadīt atvaļinājumu, par to jau sāku domāt pagājušajā gadā. Esmu redzējusi diezgan daudz : pabijusi kalnos- Tatri, Alpi, Karpati, Priekškaukāzs, Pamirs, arī vairāku jūru krastos ir pabūts, bet nav redzēts okeāns. Par manu izvēli ģimene pasmējās, tā pati jūra vien ir, bet es cītīgi urķējos pa internetu, meklējot tuvāko un lētāko ceļazīmi līdz okeānam. Un tā – es braucu. Svētdiena 16.07. Starp pusnakti un rīta gaismu esmu ceļā uz Rīgu, jo visi ceļojumi burtiski sākas no Rīgas. Jāierodas savlaicīgi, lai jau pirmajā dienā nesaņemtu pārmetumus par nokavēšanos. Šajā dienā uz Atlantijas okeānu izbrauc 90 cilvēki divos autobusos. Nepatīkams pārsteigums – autobuss tāds, ar kuru reizēm varu aizbraukt arī uz Mārsnēniem. Uz autobusa nav tūrisma firmas zīmes un man nav ne jausmas, kas ir pie vadības stūres. Šogad ceļoju viena un zināmu interesi izraisa vēlme ātrāk ieraudzīt savu blakussēdētāju, bet šis cilvēks kavējas un es jau klusībā nopriecājos, ka viss sēdeklis būs man vienai. Nekā, straujā solī un pietiekošā skaļumā autobusā ielec divas atsperīgas meičas. Nu tā – viena no viņām būs manējā. Manējā stāv un smaidoša skatās manī , tad priecīgi pavēsta, ka viņa visu laiku baidījusies no blakussēdētāja , bet ieraugot mani pārņēmusi sajūsma, jo mums nebūs problēmu sēdēt kopā : viņa apaļīgāka, es kalsnāka. Nu, super! Kā izrādās mana ceļa biedrene ir no Rēzeknes, abas ar draudzeni Zoju jau atbraukušas sestdienas vakarā, visu nakti pavadījušas Rīgā uz ielas, jo stacijas tiek slēgtas. Interesanti bija arī tas, ka Nadja ( tā sauc manu jauno paziņu) tūrisma ceļazīmi pirkusi firmā ‘’Tēvzeme’’, es ‘’ Rīgas tūristi’’, bet ceļojumā mūs veda firma ‘’Fēnikss’’ un apkalpoja Daugavpils ‘’Dautrans’’ autobusu parks. Pirmā diena parasti paiet ceļā, braucam 4 stundas pa Lietuvu un ātri vien jau esam Marijampolē uz Polijas un Lietuvas robežas. Mūsu gids ir Andrejs – īpatnējs puisis: pusi informācijas pasniedz latviski, pusi krieviski. Autobusa salonā tūristiem domātā kafija un tēja parādās tikai iebraucot Polijā. Gids cenšas iekārdināt mūs paēst siltu ēdienu, jo ceļš tāls, ēdienkarti nosauc caur mikrofonu tā, ka siekalas saskrien mutē. Braucam garām tādām lielām pilsētām kā Varšava un Poznaņa, Naktsmītne paredzēta tranzītviesnīcā 75 km no Vācijas robežas. Esmu ļoti sarūgtināta, tā ir, ka Latvijas tūrisma firmām ceļotāju trūkumu dēļ ir jāsadarbojas un ne jau visām pilnībā ir vienāds maršruts. Es tik ļoti gribēju pavadīt nakti okeāna krastā, kā piedāvāja ‘’Rīgas tūristi’’, bet ‘’Fēnikss’’ mani vedīs gulēt uz Parīzi. Va vellos, nu kā lai sirds nesāpētu. Toties viesnīca ‘’Sena’’ ir kolosāla un atrodas ceļa malā gandrīz tukšā vietā. Pirmdiena: Svecko – robežas punkts starp Poliju un Vāciju. Gids turpina runāt abās valodās. Neliela aizķeršanās uz robežas, jo priekšā autobusi ar tūristiem no Baltkrievijas un Krievijas, viņiem procedūra daudz sarežģītāka un poļu robežsargi apžēlojas par mums un pārbauda pirmos. Pa labi paliek Frankfurte pie Oderas, līdz Berlīnei 110 km, braucam pa Brandenburgas zemi. Auto maģistrāles izveidotas tā, ka nebraucam ne caur ciemiem , ne pilsētām, daudzās vietās skatu paslēpj buferzonas, bet katra izkāpšana benzīntankos ļauj nedaudz iepazīt zemi, kurai braucam cauri. Pirmā pietura Berlīne : autobusa ekskursija pa pilsētu. Ne Brandenburgas vārtiem, ne Berlīnes mūrim cauri neizgāju, laikam būs jābrauc vēlriez, lai izbaudītu reāli, ne tikai vizuāli. Iebraucam Rietumberlīnē un gids mums vēlīgi atļauj pastaigāties pa pilsētu pašiem. Gribam aiziet uz Bundestāgu, bet saņemam noraidījumu : rindas esot drausmīgas un pārbaude vēl stingrāka nekā lidostās, lai gan ekskursijas tur ir pa brīvu. Pilsētas centrā palikusi pussagrauta Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca, blakus tai uzcelta jauna, manā skatījumā ļoti īpatnēja gan no ārpuses, gan iekšpuses. Sagrautā baznīca atstāta kā piemineklis. Eiropas centrā nofotografējos pie vienīgā Eiropā- ūdens pulksteņa. Pilsēta nekādu interesi neizraisa, jo ēkas visas jaunas , nav tādas vecpilsētas kā pie mums. Tātad kara laikā pilsēta kapitāli nopostīta. Starp abām Vācijām robežstabi saglabāti laikam kā relikvijas. Berlīnē nepārtraukti noris būvniecības darbi: ceļ, atjauno ,nojauc. Kamēr esmu Berlīnē, ievēroju helikopteri virs Bundestāga , visus dzelzceļa tiltus apsargā. Naktsmītnes Ķelnes priekšpilsētā, no Ķelnes redzu tikai baznīcu torņus. Tranzītviesnīca ‘’Ibiss’’, kaut kas līdz šim nepieredzēts, ka ir arī tādas viesnīcas vienkāršiem tūristiem. Otrdiena : brokastis fantastiskas, tik bagātīgi klātu zviedru galdu sen neesmu redzējusi. Līdz Parīzei 500 km, 200 km braucam cauri Beļģijai, lielākā pilsēta pa ceļam Lježa, daba nedaudz mainās, parādās nelieli pauguri. 11.00 iebraucam Francijā, Parīze tuvojas un tauriņi vēderā lidinās un klusībā vēlos, kaut ekskursija Parīzē nelīdzinātos Berlīnes ekskursijai. Un tā Parīze – var atkārtot sen zināmas sentences, bet izdomāt ko jaunu diez vai. Tāpēc tās būs manas izjūtas, vērtējums un skatījums. Pirmā ekskursija ar autobusu : Lielie bulvāri, Opera Garnier, Vandomas un Konkordijas laukumi un vēl un vēl. Autobuss brauc lēni, gids Andreja atraisījies līdz nepazīšanai. Nākas vien secināt, ka Parīze ir arhitektūras šedevru pilsēta. Neteiktu , ka Parīze ir pasaules skaistākā pilsēta, bet viena no galvenajām, kurā izspēlētas drāmas un melodrāmas, komēdijas un traģēdijas, lemti karaļu un veselu impēriju likteņi, dzimuši pasaulē slaveni gleznotāji, rakstnieki, filozofi un mūziķi. Katrs laikmets pilsētai mantojumā atstājis lieliskus monumentus un dievnamus. No arhitektūras apskates dodamies iepazīties ar slaveno Parīzes parfimērijas muzeju Fragonard. Smaržas un aromāti tik izsmalcināti, ka atstāju muzejā 51 eiro , faktiski tas arī ir mans vienīgais lielākais pirkums Eiropas Mekā. Šodien slavenākā smarža Parīzē ir ‘’Briljants’’ un, pēc muzeja gides teiktā, ar šo jauno smaržu smaržojas teju gandrīz visi parīzieši.. Vēlā vakarā iekārtojamies 2 zvaigžņu viesnīcā Arābu kvartālā tālu no centra, bet tuvu Buloņas mežam. Trešdiena : esmu Parīzē, no rīta pamostoties izjūtu iekšēju mieru un skaistuma harmoniju. Šodienas plānā paredzētas ekskursijas ar kājām , lai iepazītos ar Parīzes vēsturisko centru. Ar metro aizbraucam uz slaveno Sitē salu. Pārsteidz gotikas stilā celtā Parīzes Dievmātes katedrāle savā vienkāršībā, biju cerējusi ieraudzīt krāšņumu līdzīgu Sv. Vitas katedrālei Prāgā. Secinu, ka visas ēkas ir pelēcīgi baltas. Latīņu kvartāls saglabājis savu arhitektūru kopš 13. gadsimta un savu nosaukumu ieguvis pateicoties tam, ka līdz pat 19. gs. latīņu valoda bija vienīgā, kas skanēja vietējās universitātēs. Šodien tā ir studentu iemīļota pulcēšanās vieta. Pēc Sitē salas ātras apskates, ceļš ved uz Luvru, lai savām acīm redzētu izsenis izslavēto ‘’Monu Lizu, bet, lai līdz Monai tiktu, jāiziet cauri erotiskajām vīriešu skulptūrām. Pie Monas visvairāk cilvēku, priekšā aizsargstikls un Mona tāda maziņa, maziņa. Fotografēt nedrīkst. Lēnā gaitā apskatu itāļu vecmeistaru darbus. Visu apskatīt nav iespējams, salīdzinājumā ar Ermitāžu, Luvra man patīk labāk. Un tā, esmu apskatījusi četras ekspozīcijas, katrā apmēram pa 74 istabām un, man patīk pat ļoti, it sevišķi slaveno cilvēku portretu galerija, gan Žozefīnes rotas lietas. Ar eskalatoru uzbraucu augšā, jo visa informācija atrodas zem pils pagalma un arī ieejas katrā pils spārnā, iznāku laukā caur stikla piramīdu un iemērcu nogurušās kājas strūklakā, gaidu un ļauju ūdenim atgriezt spēkus. Starp citu, es to nedaru vienīgā, Parīzē cilvēki jūtas ļoti brīvi. Stunda tiek veltīta braucienam ar kuģīti pa Sēnu. Vispirms tevi nofotografē kāda entuziasmu pilna sieviete runājot un žestikulējot, domāju, nu lai jau, ja izskatīšos nepieņemami, to bildi nemaz neņemšu. Brauciens atsvaidzina, jo visas dienas ir ļoti karstas ,ap 40 grādiem virs nulles, un saulainas, man patīk saule un siltums. Jā, vispirms ar autobusu, tad ar kājām un tagad ar kuģīti un es saprotu, ka Parīze manā atmiņā iegūlusies uz mūžu. Ak jā, uz mani neattiecas teiciens ‘’ ieraudzīt Parīzi un mirt’’. Brauciens galā, paskatos pa kreisi un nesaprotu, kas tā pa pazīstamu sievieti pie mūra sienas piesprausta, kā izrādās tā esmu es, bilde iznākusi patīkama ar visu Parīzes laiku, samaksāju 10 eiro un eju grupai līdz iekarot Eifeli. Pie lifta, kas paceļ tūristus līdz pašai augšai rinda drausmīga. Es jau neiešu stāvēt un dodos Eifelī iekšā ar kājām. No otrā stāva arī var uzbraukt pašā augšā, bet es to neizdaru. Jo tuvāk augšai, jo sliktāka dūža, nezinu vai vēl kādam ir tā kā man, bet tie dzelži nepatīkami ož. Pastaigājos gan pa pirmo stāvu, gan pa otro stāvu, bet pilsēta kā paliek balti pelēcīga tā arī paliek balti pelēcīga .Esmu laikam dīvaine, jo skats nekādu sajūsmu neizraisa. Lēnām virzos lejup zemei tuvāk un secinu, ka Eifeļa tornis man patīk labāk no attāluma. Kamēr biju augšā, lejā notikušas izmaiņas: piebraukusi pilna mašīna ar karavīriem aizsargtērpos un automātiem rokās, policisti uz riteņiem un rācijām rokās apbraukā uz zālājiem apmetušos cilvēku bariņus. Publika tiešām daudzkrāsaina un terorisma draudi ir šodienas realitāte. Beidzot dodamies uz augstāko vietu Parīzē Monmartru, kas atrodas 129 m augstumā virs jūras līmeņa. Skats, kas paveras no pompozās un fantastiski skaistās bazilikas Sacre-Coeur ir lielisks: to uzbūvēja kā grēku izpirkuma un nožēlas simbolu pēc franku-prūšu kara. Jā, nu es beidzot jūtu, ka šī vieta ir mana. Arī skats uz Parīzi ir daudz skaistāks un iespaidīgāks, nekā no Eifeļa. Ir jau ļoti vēls un katra Monmartras kafejnīca sauc un aicina ienākt un nobaudīt ēdienus , dzērienus un mākslinieku priekšnesumus. Ceturtdiena : naktī zibeņo un līst, no rīta Parīze ir svaiguma pilna. Un es braucu uz ziemeļrietumiem - Normandiju un Bretaņu. Manas ilgas ieraudzīt okeānu tuvojas ar katru nobraukto kilometru, bet no Parīzes līdz Atlantikai to ir 400. Vispirms apstājamies pie Senmišeles (Le-Mont-Saint-Michel) abatijas, kas ir viena no Francijas tūristu galvenajām apskates vietām. Abatija paceļas ‘’klinšainas saliņas’’ virsotnē Kapa kalnā, ko ar sauszemi savieno uzbērts dambis. Granīta bloka sienas, vārti un vaļņi atstāj grandiozu iespaidu. Klostera unikālo arhitektūru un fantastisko dabu pamatoti uzskata par vienu no pasaules brīnumiem, tas iekļauts UNESCO Dabas un Kultūras pieminekļu sarakstā. Senmišelā un tās apkārtnē vērojami lielākie paisumu un bēgumi Eiropā. Esmu trāpījusi bēguma laikā, apkārts abatijai nav ūdens, vien saulē izkaltuši dubļi un dusmīgas kaijas. Bet pašu klosteri izpētīju pamatīgi: augšā un lejā, mūku cellēs, lielās lūgšanas zālēs un atkal šaurās ejās , līdz izeju saules apskautā abatijas dārzā, kurus līdz šim esmu redzējusi tikai vēsturiskās filmās, dārzs atrodas klostera vidū, žēl, bet ne mūku, ne mūķenes te nav, esam tikai mēs, visas pasaules tūristi. Paisums abatiju apskalošot 9. augustā, bet es pastaigājos pa Lamanša jūras šaurumu bezūdens dzīlēm. Kaut kas fantastisks. Kankale – krāšņa piekrastes pilsētiņa pie Lamanša, kurā mums paredzēts nogaršot vietējās austeres. Vienu austeri trīs reizes rīdama beidzot noriju, tālāk šajā procesā nepiedalos. Skatoties, kā to dara pārējie, sajūta tāda, ka tā pati viena nāks atpakaļ. Dodos pastaigā gar jūras krastu, pludmaļu šeit nav, viss pakļauts zvejai. Ūdens zaļš, bet Baltijas jūra ir zila. Kankale ir neliela ostas pilsēta, no kuras paveras skats pāri Monsenmišela līcim, pilsētu apskalo spēcīgi paisumu un bēgumi, no tiem arī iegūst austeres, ir daudz bāru un restorānu, kuros var nobaudīt dažādus okeānu dzīļu veltes. Senmalo ( St-Malo) : beidzot okeāns pilnā tā skaistumā un plašumā, arī gaiss tāds maigāks un svaigāks, pēc zivīm nemaz nesmaržo. Senmalo satiekas Atlantijas okeāns ar Lamanša jūras šaurumu ( tāpat kā Kolkas ragā Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis). Senmalo – pilsētiņa cietoksnis, arī seno korsāru pirātu un jūrasbraucēju, kā Žans Kartjē, kurš atklāja Sentlorensas grīvu un pasludināja Kanādu par Francijas teritoriju. Bet pilnībā izzināt vēsturi nav laika, mani gaida okeāns. Tā kā pludmalē nav ģērbtuvju, brienu okeānā tāda pati. Ūdens ir ļoti silts, eju uz forda pusi ,kurš celts 1699. gadā un pusceļā mani apsteidz tāds vilnis, ka esmu slapja no galvas līdz kājām, ūdens drausmīgi sāļš. Paplunčājusies okeāna siltajā un zaļisāļajā ūdenī, dodos uz pilsētiņas cietokšņa mūriem pastaigāties un vienkārši … izžūt, un, iejusties korsāru pirātu lomā, klejojot pa cietokšņa bruģētajām noslēpumaini mazajām ieliņām tu vari būt jeb kurš – de Artanjans, Rišeljē, pat Napoleons vai arī kāda no kurtizānēm, Aiz mūra sienām atrodas okeāns un jaunā pilsēta, uz šodienu Senmalo ir ne tikai nozīmīga kuģu un prāmju osta, bet arī kūrorts. Piektdiena : brauciens uz Francijas Disnejlendu vai brīvais laiks. Es palieku Parīzē, no grupas 45 cilvēkiem un Disnejlendu aizbrauc 7 . Jāpiebilst, ka manā grupā tūristi bija no visas Latvijas vecumā no 10 līdz 70 gadiem. Plānus nekaļu kā pavadīt dienu, vienkārši ļaujos improvizācijai un dodos uz Sitē salu, Luvru, Luksemburgas dārziem, Elizejas laukiem un Tilerī parku. Uz Eifeli neeju, pēc viņa un kartes orientējos Parīzes ielās. Nogurušās kājas un sasvīdušo pieri atsvaidzinu jebkurā parka strūklakā, jo tā dara visi. Laiks ir karsts, bet Parīzē nav problēmu : ielās ir ūdens pumpji un strūklakas, kur padzerties vai arī ūdeni paņemt līdz. Nepastāv arī tāds tualešu trūkums. Jā, visur, kur tiek dots brīvais laiks staigāju viena. Gribu baudīt, klusēt, izjust un saglabāt. Man nav problēmu komunicēties svešā pilsētā ar svešiem ļaudīm, palūgt mani nofotografēt, pajautāt pareizo ceļu uz manis izvēlēto objektu. Astoņos vakarā visa grupa satiekas Konkordijas laukumā, lai dotos uz Parīzes lietišķo rajonu La Defense – mūsdienu triumfu, supermoderno arhitektūru stiklā un spoguļos. Parīzes lietišķais rajons slavens ar Lielo Defansas arku, kas atgādina mirdzoši baltu kubu. Nu nē, redzēt jau vajag, bet mans stils tomēr ir renesanse un gotika, jo vecāks un senlaicīgāks, jo noslēpumaināks un intriģējošāks. Un tad notiek negaidīts pārsteigums. Ir vēls vakars un Parīze iedegas gaismās – iluminācijās. Vēlreiz tiekam izvadāti pa Parīzi, lai atvadītos. Pilsēta ir fantastiski skaista, krāsaina un manī vairs nav šaubu, ka Parīzē var iemīlēties. Sestdiena : nakti pavadām ceļā, agri jo agri ierodamies Nīderlandes vai arī Holandes galvaspilsētā Amsterdamā. Tik agrā rīta stundā pilsēta atgādina lielu miskasti, no kārtīgi negulētas nakts nevaru saprast, kas noticis ar manu redzi, jo liekas, ka mājas gar kanāliem ir greizas un līkas. Bet, kā izrādās, ar mani viss ir kārtībā. Mājas celtas uz pāļiem un plūstošajām smiltīm, tāpēc laika gaitā tās savu izskatu un stāvokli ir mainījušas. Pilnīgs pretstats Parīzei, ja tur dominēja baltais un pelēkais tufs, tad šeit mājas ir elegantas un daudzkrāsainas. Gids Andrejs aizved mūs uz slaveno Amsterdamas sarkano lukturu ielu. Jā, tik tiešām, lai gan jau rīts, lukturi tiešām sarkani un uguntiņas deg, logiem priekšā sarkani aizkari, vienā logā stāv sieviete, no sākuma domāju – manekens pievilināšanai, ha, bet nekā, kā ierauga, ka es tā cieši viņu pētu, tā viņa no loga nost un aizkaru ciet. Mums aizliegts fotografēt vai filmēt, jo nezina no kura stūra var parādīties suteners un ne tikai atņems fotoaparātu, bet vēl pa kaklu sados. Visā kvartālā uzbāzīgi kliedzoša seksa un erotikas parāde. Tikmēr pilsētā notiek tīrīšanas darbi, viesstrādnieki ar ūdens šļūtenēm rokās tīra un sadzen drazas ielas malās, kuras tūlīt savāc mazas mašīnītes un pāris stundu laikā pilsēta ir sakopta. Amsterdama – brīvo uzskatu pilsēta un par to pārliecinos arī es : vienā pilsētas laukumā demonstrācijai sastājušies afrikāņi, dauza bungas, svilpj un bļauj, jau nākamajā palestīnieši pieprasa sev brīvību, un, visiem pa vidu ar zvadzošajām naudas lādītēm klejo’’ Zaļā maska’’, ‘’Melnā nāve ar izkapti’’ un vēl daudz citu ‘’velnu’’, kas ar tūristu palīdzību pelna sev iztiku. Veselu stundu pavadām braucot ar kuģīti pa pilsētas kanāliem, skaisti un patīkami tā iepazīties ar ‘’Ziemeļu Venēciju’’. Brīvo laiku pavadu klejojot pa šaurajām ieliņām kanālu malās un apmeklējot peldošo ziedu tirgu, savam dārziņam nopērku zilo tulpju sīpolus slavenajā holandiešu tupeļu iesaiņojumā. Vēlā vakarā dodamies uz māju pusi, atkal caur Vāciju, Poliju, Lietuvu līdz plkst. 3.00 naktī jau pirmdienas rītā ierodamies Rīgā. Daži kuriozi : kad man apnika dzert ūdeni, pāris reizes devos iekšā bāros, lai izdzertu kādu kausu alus, tā kā es neapsēdos pie galdiņa un negaidīju, kamēr mani apkalpos, bet gan alu pirku pie letes, tur arī man kā vecai kovboju skuķei tas alus bija jāizdzer kājās stāvot, apsēsties nedrīkstēju. Ir bieži dzirdēts, ka tūristi tik daudz ēdienu paņēmuši līdz, ka maz ieturas pilsētu restorānos. Tā bija arī mūsu grupā. Abas rēzeknietes bija lielas ēdājas un vienmēr pamanījās sausās zupas vai kartupeļu putras apēst. Vienu reizi es arī nolēmu viņām piebiedroties. Un tā, ieejam tādā ēstuvē kā pie mums Lido un meklējam karsto ūdeni, lai aplietu savas sausās kārbas. Iesaku ūdeni paprasīt virtuvē, Nadjai divreiz nav jāsaka : caur netīro trauku eskalatoru viņa savu kartupeļu pjurē padod un krievu valodā stāsta nēģerietei, kas viņai jādara. Sieviete nesaprašanā paņem kārbiņu, paskatās uz mums, kuras satupušas pie netīro trauku ceļa un gaidām iznākumu, ar aizdomām nopēta trauciņu, paosta, saviebjas un … iesviež miskastē. Par mums balsī smējās visa grupa, bet neēdušas nepalikām, gids mūsu kārbas aplēja ar karsto ūdeni, kas domāts tējai. Ir arī dzirdēts, ka grupai jābūt saliedētai un paklausīgai, ja pasaka tikos un tikos būt atpakaļ, tad arī ir jābūt. Kāda Balzaka vecuma sieviete ar Rubensa tipa sievietes augumu aizkavējās kuģīša pieturā gaidot savu foto, tā arī nesagaidot, bet autobusa atiešanas laiku nokavēja, gids negaidīja un autobuss devās uz nākamo apskates vietu, sieviete vienu kvartālu skrēja aiz autobusa līdz gids apžēlojās. Ceļojums bija fantastisks, gribētos atgriezties Monmartrā un Amsterdamā, arī Berlīni iepazīt labāk, un, padzīvot kādu nedēļu okeāna krastā.
Share