IMPRO CEĻOJUMI

Official page
Share

Back to story title

Dalmācija

Lauma
Created: Mar 22 2012 13:29

Pēdējos gados tik daudz dzirdēts, skatīts un lasīts par paradīzi Eiropas pašā sirdī – Horvātiju , ka nolemju daļu atvaļinājuma veltīt tam, lai pati savām acīm skatītu šo dabas fenomenu. Horvātiju dēvē par tūkstoš salu zemi, jo tās teritorija ir salām bagāta – pretim piekrastei izvietojušās 1185 lielas un mazas salas, klintis un rifi, kurus apskalo Adrijas jūra. Un tā – dodos ceļā. Lai nokļūtu Dalmācijā ( tādu esmu izvēlējusies ceļojumu) jāšķērso 6 valstis. Otrās dienas pusnaktī iebraucam mazā pilsētiņā Trogirā un lai nokļūtu paredzētajā naktsmītnē jāšķērso neliels tiltiņš, kas savieno kontinentu ar Čiovo salu. Ieliņas tik šauras, ka mūsu lielais autobuss pagriezienā nejauši saduras ar vietējā horvāta vieglo automašīnu. Seko izskaidrošanās, roku mētāšana un policijas gaidīšana. Kā par brīnumu, vainīgs iereibušais iezemietis, kurš tiek iesēdināts policijas auto, viņa ceļabiedram liek nobraukt mašīnu un mēs tiekam laipni lūgti turpināt savu ceļu. Nekādu protokolu, nekādu mērījumu, nekādu papīru rakstīšanas. Un tā pēc pusnakts tiekam izmitināti villā ‘’Marko Polo’’. Izejot uz balkona pārsteidz nepierasts troksnis un tikai pēc neilga laika pielec, ka tā kokos dzied cikādes, kuru nemitīgā dziedāšana pavadīs mani visu ceļojuma laiku. No rīta pamostoties, atkal dodos uz balkonu, lai apskatītu, kur tad naktī esmu nokļuvusi. Ak, kas par kontrastu – esmu pašā Adrijas jūras krastā, tepat pie kājām liedags un sagrauta māja. Čiovo salas akmeņainie krasti un smaragdzaļā jūra vilināt vilina iebrist un baudīt ūdens veldzējošo spēku. Bet dodamies pirmā ekskursijā uz romantisko Trogiru – pilsētu – muzeju zem skaidrām, zilām debesīm, kurai mūsdienīgu noskaņu piešķir jahtas un kuģi ostā, kolorītais dienvidu augļu tirgus. Pilsēta lepojas ar vairāk kā 2300 gadu vēsturi, kuru radījuši senie grieķi. Mūsdienās pilsēta tiek saukta par ‘’ Akmens skaistuli’’ Jūra pie kājām, saule virs galvas un viegls vējiņš kā ceļa biedrs un esmu jau Dalmācijas pērlē Splitā – pilsētas vēsture saistīta ar Romas imperatora Diokletiana dzīvi, kurš 3.gs. šeit uzcēla pili. 400 gadīgās palmas rotā pilsētas promenādi, šarmantās vecpilsētas šauro ieliņu labirinti aicināt aicina pastaigāties, iespaidīgā uzkāpšana Marjana kalnā no kura paveras lieliska pilsētas panorāma. Jūtos kā 19.gs. aristokrāte, kura apceļo pasauli un vietējais gids ir mans sargs un padomdevējs. Šaurās ieliņās žūst veļa, ieminos, ka tāpat kā Itālijā, bet gide atrauc, ka šo paradumu itāļi aizņēmušies no viņiem - horvātiem. Ja kāds arī no grupas centās uzzināt, kā tagad dzīvo horvāti, tad gides atbildes bija īsas un lakoniskas –‘’ Mēs daudz neatšķiramies no visām bijušajām socvalstīm, gan ekonomika, gan inflācija mums vienāda, ja ne pie mums Horvātijā pat dārgāka, jo, tomēr mēs pārdzīvojām karu. Tagad seko atjaunošanas darbi un tās tukšās un sagrautās serbu mājas tādas arī droši vien paliks, jo neviens horvāts nevēlas ne tās pirkt un ne tajās dzīvot, kas zina, varbūt kāds serbs arī atgriežas. Māju fasādes tiek nemitīgi atjaunotas un uz šodienu retā māja vēl saglabājusi šāvienu pēdas’’. Vijīgi kalnu serpentīni un elpu aizraujoši skati uz salu arhipelāgiem, simtiem zeltainu smilšu un akmeņainu omulīgu līcīšu ultramanīnzaļi dzidrās jūras krastos, tūkstošiem mežainu, klinšainu vai romantiski vientulīgi liedagu bagātu saliņu, brīnumjaukas kā no viduslaikiem izkāpušas mazas pilsētiņas- tāds ir gandrīz 4 stundu ilgs ceļš no Trogiras līdz Dubrovnikiem, kura atrodas pašos Horvātijas piekrastes dienvidos un tā tiek uzskatīta par visskaistāko pilsētu Adrijas jūras krastos. Nesenā pagātnē pārcietusi barbarisku bombardēšanu un apšaudes, kad tika iznīcināti unikāli vēstures pieminekļi, tagad atdzimusi pēc cirstām brūcēm ar saules apspīdētām marmora ieliņām un laukumiem, ar varenām cietokšņa sienām, kas vēsta par pagātnes varenumu un spožumu. Pilsētas cietoksnis – tā ir kādreizējā brīvā un lepnā Dubrovnikas republika ar devīzi ‘’ Brīvība netiek pārdota’’ , to apņem 2 km garas mūra sienas, ko var ieskaitīt starp lielākajiem aizsardzības masīvu nocietinājumiem Eiropā. Ak , jā lai pa sauszemi sasniegtu Dubrovniku kādus 15 km jāšķērso Bosnijas- Hercegovinas republika. Kalna galā uzcelta iespaidīga veikala un kafejnīcas ēka, kur prece bija par kādiem latiem lētāka, nekā citur piekrastē, norēķināšanās tāpat kā Horvātijā – ar kunām. Kāda cita kalna korē mūs sagaida vietējie ar saviem pašmāju darinājumiem- vīnu, rakiju, medu. Lai tikai mēs iepirktos, tiekam cienāti ar pašceptu maizi, paštaisītām desiņām, aprikožu medu un kur tad vēl vīns un kandža vai rakija. Arbūzi tādi gareni un ļoti saldi, melones pašas izkūst mutē, bet cena visam vai nu 5 vai 3 lati. Nākošā diena sola izbraukumu ar kuģīti pa Adrijas jūru un dažām tās salām.. Tā iepazīstos ar sen apdzīvoto Šoltas salu, kura pārsteidz ar ziedošiem kaktusiem, agavēm un smaržojošām, saules sakarsētām pīniju audzēm. Citi izbaudījuši jūras ūdeni un pirmo reizi sastapušies ar slavenajiem jūras ežiem. Kādā citā mazā saliņā mūs sagaida grilētas zivis un vīns, jāsaka gan , ka visu laiku uz kuģīša tika papildināta vīna krūka un apelsīnu sula. Esmu tik ļoti aizrāvusies ar sauļošanos uz kuģīša klāja, ka vakarā, noņemot saulesbrilles spilgti izceļas baltās uzacis un acis, izskatos kā nogrimējies indiānis. Kā parasti viena diena tiek piedāvāta izvēlei, vai palikt mājās vai doties ekskursijā. Lielākā grupas daļa arī es, paliekam pie jūras, bet pārējie dodas raftinga braucienā pa Cetinas upi. Ar nepacietību gaidu viņu atgriešanos, jo pati šim ekstremālajam sporta veidam neesmu piemērota, tā vietā dodos uz Trogiras pilsētu- cietoksni, lai vēlreiz lēnām izstaigātu pilsētiņas šaurās ielas. Iemaldos arī tirgū , kur smaržo lavanda un kazu siers. Pēcpusdiena paiet gremdējoties Adrijas jūras siltajā ūdenī. Vēlu vakarā skaļi atgriežas raftinga braucēji – gandrīz visi izpeldējušies upes ūdenī, jo vasarā upē ūdens nav tik daudz, lai līgani slīdētu pāri lielajiem upes akmeņiem, kāda pazaudējusi čību, kāda dabūjusi ar airi pa degunu, bet visi priecīgi, ka izbaudījuši šo sporta veidu un visi atgriezušies dzīvi. Vēl viena maza cietokšņa pilsētiņa Šibeņik jūras krastā un tad jau dodamies braucienā uz Krka nacionālo parku , kur Krkas upe meklēdama ceļu uz jūru veido krāšņu kanjonu ar daudziem ūdens kritumiem. Bet pārbrauciens no liedaga uz iekšzemi izvēršas lielā nervu spriedzē un neliekuļotās bailēs par gala iznākumu. Izrādās, ka tunelī izveidojies 3 km garš sastrēgums , un, lai nezaudētu laiku rāpjamies pāri par serpentīnu ceļiem augšā kalnos kādus 2 km, autobuss knapi spēj pārvarēt augsto kāpienu, ka divas reizes apstājas atdzesēt pārkarsušo motoru. Vienreiz tiekam izlaisti atvilkt elpu kalnu spirdzinošajā gaisā un dabas skati no tāda augstuma ir tik izteiksmīgi, ka esmu gatava ceļu turpināt kājām, nevis rausties atpakaļ autobusā. Dažs labs tūrists aizrāvies , lai pa autobusa logu skaitītu aizās avarējušās mašīnas. Kalni mežonīgi, apauguši ar sīkiem krūmeļiem un puskaili, mājas uzslietas cieši pie kalniem, ka jābrīnās, kā cilvēki tur var dzīvot un sevi apgādāt ar dzīvei nepieciešamo. Neredz pat nevienas pļavas, kur ganīt aitas vai kazas. Pārrāpušies pāri kalna galotnei ātri vien laižamies lejā, bet apkārtne tāda, ka solīto dabas brīnumu nevar ieraudzīt. Cik daudz aizu un kanjonu , ka reizēm nevarēju saprast – esmu kalnā vai lejā, līdz pēkšņi kārtējā aizā parādījās gandrīz vai Ēdenes dārzi, kas arī bija izslavētais Krkas parks. Beidzot esmu šajā paradīzes dārzā, kur veldzējoši šalca un guldzēja daudzpakāpju ūdenskritumi. Aizmirstas pārdzīvotās bailes, izbaudu, izgaršoju un fotografēju, lai tikai ilgāk paliktu atmiņā. Bet uz augšu neskatos. Negribas domāt, kā tiksim no aizas laukā. Nākošā dienā, nākošais dabas fenomens - Plitvices ezeri – 16 dažādos augstuma līmeņos esošie ezeri, kas savā starpā saistīti ar vairāk kā 90 lieliem un maziem ūdenskritumiem. Īsākas un garākas marķētas takas ieved brīnumainā pasaulē – eksotiskie augi, smaragdzaļi ezeri, šalcoši ūdenskritumi. Bet ne viss ir pieejams un apskatāms, jo daudzas takas vēl aizvien ir slēgtas, jo nav atmīnētas. Neaizmirstams brauciens ar kuģīti pa lielāko Plitvices ezeru, ūdens tik dzidrs, ka var vērot ezera iemītnieku dzīvi. Pārbraucienā no Plitvices ezeriem uz Rijeku visvairāk redzu kara atstātās sekas – pamestos tankus, ložmetējus, sagrautos tukšos ciemus un daļēji nopostītas mājas. Jau pievakarē iebraucam Slovēnijā un ieraugot Alpus paliek tik silti un patīkami- kalni apauguši, leknās Alpu pļavas, nekā vairs no mežonīgā kontrasta kā Balkānu kalnos. Vēl vakarā paspējam apmeklēt slavenās Postojnas alas – dabas veidotu mākslas galeriju 20 km garumā ar brīnišķīgām stalaktītu un stalagmītu veidotām zālēm. Kalna vēderā tiekam ievesti kādus 4 km ar vilcieniņu un tikai pēc tam ar kājām izstaigājam greznās pazemes zāles dažādos līmeņos. Tik skaistās alās vēl neesmu bijusi un tās pārspēj visu līdz šim redzēto. Un tas vēl nav viss, gide mūs aizved uz unikālo klintī uzcelto Predjamas pili, kas ir tikai 10 km attālumā no alām. Viena no skaistākajām pilīm Slovēnijā. Atpakaļ ceļā uz mājām, pārdomājot redzēto, dzirdēto un piedzīvoto, secinu- jā – bija tā vērts braukt un pārliecināties pašai, ka zemes virsū tik tiešām ir dabas veidoti paradīzes stūrīši. Bet… laikam kādu laiku kalnus skatīšu un par tiem jūsmošu no attāluma. Lauma Zaļaiskalna
Share