Saliedētība vajadzīga arī ikdienā
Raksta autore Linda Kusiņa-Šulce

Kad šovasar iznāca režisores Virdžīnijas Lejiņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad", tas uzreiz iekaroja visvairāk pirkto grāmatu topus un nu jau divus mēnešus tajos arī stabili turas. Autore teic, ka lasītāju atsaucība viņu turpina pārsteigt, tomēr man šķiet, ka romāna panākumi ir pilnīgi saprotami.

Satiekoties saku Virdžīnijai Lejiņai, ka viņas romānu es ieteiktu kā obligāto lasāmvielu iesācējiem autoriem, lai viņi mācās, kā satvert un noturēt lasītāju interesi. Pati autore, protams, ne tuvu nav iesācēja: pirms pāris gadiem iznāca kopā ar dzīvesbiedru, rakstnieku Jāni Lejiņu tapušais romāns “Straupes pilskungi”, turklāt visā savā režisores mūžā Virdžīnija Lejiņa aktīvi iesaistījusies scenāriju tapšanā un visām savām dokumentālajām filmām par mūsu kultūras dižgariem rakstījusi pati.

👉Fragments no sarunas:

🔹Vai ir kaut kas tāds no jūsu režisores pieredzes, kas rakstniecībā arī jāapslāpē, vai noder visa pieredze?

Pieredze tomēr daudz ko nozīmē, sevišķi manējā, kas balstīta pamatā uz dramaturģiju. Ļoti cenšos no katra darba, ko esmu izdarījusi, izsecināt kļūdas, pēc tam rūpīgi pati sevi preparēju. Nākamā reizē, protams, pieļauju jaunas kļūdas bet vecās cenšos neatkārtot (smejas). Un no dramaturģijas esmu sapratusi vienu lietu – sižetam svarīga neparedzamība. Tā ir kā ceļš, kas nemitīgi vijas līkumlīkumiem, gluži kā Latvijas baltie lielceļi, pa kuriem daudziem nepatīk braukt, bet mēs tos baudām. Šo principu es centos ievērot, un tas arī man diezgan viegli nāca.

👉Visu sarunu lasiet žurnāla 21. augusta numurā! #mājasviesis #latvijasmediji