Fricim Forstmanim - 115
1 photo • Jan 11 2021 17:53
Šodien 11. janvārī atzīmējam novadnieka Friča Forstmaņa 115. jubileju.
Fricis Forstmanis (1906-2004), arī Fricis Dziesma vai Ālant Vilis ir dzejnieks, atdzejotājs, grāmatu sējējs un arī fotogrāfs. Dzimis Rīgā, pusi mūža nodzīvojis Zviedrijā, atstājis paliekošas pēdas abos jūras krastos. Ventspilniekiem mīļš ar tāmnieku dialekta popularizēšanu “Poem pa kulšen” ņiprajās lapaspusēs.
Par Friča Dz...MoreŠodien 11. janvārī atzīmējam novadnieka Friča Forstmaņa 115. jubileju.
Fricis Forstmanis (1906-2004), arī Fricis Dziesma vai Ālant Vilis ir dzejnieks, atdzejotājs, grāmatu sējējs un arī fotogrāfs. Dzimis Rīgā, pusi mūža nodzīvojis Zviedrijā, atstājis paliekošas pēdas abos jūras krastos. Ventspilniekiem mīļš ar tāmnieku dialekta popularizēšanu “Poem pa kulšen” ņiprajās lapaspusēs.
Par Friča Dziesmas literāro devumu 1971. gada 6. janvāra izdevumā “Laiks” raksta Kārlis Rābacs:
"Un tad jauneklīgais sporta ziņotājs Fricis Forstmanis sāka sacerēt humoristīgus dzejoļus, tāpat ventiņu izloksnē, parakstīdams tos ar vārdu Alant Vils. Arī viņš, lai gan dzimis rīdzinieks, bija audzis Ventspilī, beidzis te ģimnāziju un pārvaldīja nevien ventiņu 11 tāmniecisko izloksni, bet arī tās lokālās īpatnības – dundadznieku, ugaliešu, zūrenieku, zlēknieku, pilteniešu un ēdolnieku akcentus. Tas bija svaigs, īpats pienesums ne visai bagātajā latviešu humora literatūrā, uzjautrinādams nevien ar dialektu savādībām un versifikācijas iespējām, ko tas pavēra, bet arī ar žanrisko saturu. Tagad Alant Vilim radies pat pulciņš epigonu, bet neviens tie nesasniedz meistara sniegumus, kas sakopoti divos krājumos. Alant Viļa jautrās "rīmes" rādīja arī, ka to autors dzejas technikā nav vairs iesācējs. Un tad arī atklājās, ka Fricis Forstmanis nevien pārvalda technisko zīmēšanu, nevien interesējas par sportu, ir izveicīgs foto grāfs, nevien uzjautrina ar "ventiņu" dzejoļiem, bet ar Friča Dziesmas vārdu raksta arī "nopietnus" dzejoļus. Cik vienreizīgi oriģināli viņš bija atklājis tāmnieku izloksnes īpatnības humoram, tikpat savdabīgs paša ceļa meklētājs un gājējs viņš bija arī nopietnajā dzejā. Līvzeme, tās cilvēki, jūra un paskopā daba bija fonā, kurā viņš pauda savas apcerīgās noskaņas un žanra gleznojumus, strauji iekarodams labskanīgu vārdu trīsdesmito gadu jaunajā dzejnieku plejādē."
-
