Ve­cos lai­kos sie­vas nak­tī lū­ko­jās de­be­sīs ne­vis tā­dēļ, lai jūs­mo­tu par Mē­ness apa­ļu­mu, bet lai dil­sto­šā Mē­ne­sī ie­plā­no­tu lie­lo ve­ļas die­nu. Vi­ņas uz­me­ta aci ko­ķe­ti spo­ža­jam Ze­mes pa­va­do­nim un ne­kļū­dī­gi zi­nā­ja, kad jā­griež ma­ti, jā­tī­ra mā­ja, jā­stā­da aug­ļu­ko­ki, jā­skā­bē kā­pos­ti un jā­cep pī­rā­gi. Brī­nu­mi no­ti­ka – ve­co lai­ku sie­vām vis­i dar­bi gā­ja no ro­kas! Mūs­die­nās ne­va­ram at­ļau­ties maz­gāt ve­ļu ti­kai no­teik­tās mē­ne­ša die­nās un stun­dās – kad tā ir ne­tī­ra un ir kāds brīvs brī­dis, jā­met tik ve­ļas ma­šī­nā iek­šā, to­mēr ir mā­jas dar­bi, ko va­ram ie­plā­not at­bil­sto­ši Mē­ness rit­mam. As­tro­lo­gi ap­gal­vo, ka tūk­sto­šiem ga­du se­nās gud­rī­bas ie­dar­bo­jas ne­kļū­dī­gi. At­liek vien pa­ņemt Mē­ness ka­len­dā­ru un iz­mē­ģi­nāt!