Mežāzis

Mē­ri­ja Po­pin­sa

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ak, kā­da svēt­lai­me, ak, kā­da svēt­lai­me, zi­nāt, ka es­mu pa­ti pil­nī­ba, zi­nāt, ka es­mu pats ide­āls!»

(no L. Kvi­ni­hi­dzes m/f «Ar­die­vu, Mē­ri­ja Po­pin­sa!» pēc P. L. Tre­ver­sas grā­ma­tas «Mē­ri­ja Po­pin­sa» mo­tī­viem)

*

Me­žā­ži ir no­svēr­ti, sta­bi­li, no­piet­ni un spī­tī­gi. Tie­ši tā­da ir arī Mē­ri­ja Po­pin­sa, kas ne mir­kli ne­ļauj (vis­maz ofi­ci­āli) bēr­niem blē­ņo­ties, audzi­not vi­ņus par priekš­zī­mī­giem pil­so­ņiem. Me­žā­zis ne­pie­kāp­sies, iz­da­bā­jot bēr­ne­ļu kap­rī­zēm un un­tu­miem; viņš tiem mā­cīs būt stip­riem un ne­at­lai­dī­giem. Me­žā­zis ir īsts «pie­au­gu­šais». Ar sa­vu pie­mē­ru viņš ie­rā­dīs la­bo to­ni un ma­nie­res un audzi­nās bēr­nus do­māt kā pie­au­gu­ša­jiem. Un to­mēr, ne­rau­go­ties uz sa­vu no­piet­nī­bu un ne­lo­kā­mī­bu, Me­žā­ži prot sa­vām at­va­sēm no­dro­ši­nāt vis­jau­kā­ko bēr­nī­bu!