4 istabas mēbeles

Official page
Share

Mēbeļu stāstiņi...

Šeit nolēmām publicēt dažus no konkursa "Nemeklē papardes ziedu mežā, meklē to gultā" ietvaros iesūtītajiem stāstiņiem, taču tā kā ne visi savus stāstiņus ir iesūtījuši, bet tie kā zināms ir tūkstošiem, tad turpmāk šī būs tā sadaļa, kurā varēsiet pievienot savus jautros, jaukos vai kuriozos stāstiņus par mēbeļu iegādi, mājās atgādāšanas procesiem, montēšanas ķibelēm vai vienkārši lietošanu un citus ar mēbelēm saistītus piedzīvojumus:)
Ineses stāsts:
Nu katram zinams ,ka mebelu iegade ir tads pinkerigs darbs. Katram ir savs milakais veikals jeb firma kam uzticas kad iegadajas ko lielaku. Un parasti ta diena paiet viena steiga un stresa kamer to mebeli dabu maja! Mes nopirkam skapi kuru jau nolemam taja vakara kopa nelikt,jo bija jau vels un draudzigi un priecigi devamies gulet. Otra rita virs brauca projam un nolemam pec vina atgriesanas to skapi sastutet. Nepagaja ne stunda, ka pie durvim atskaneja zvans un ciemos ievelas vira bralens no Kuldigas. Pacienaju vinu ar kafiju un talak domaju,ko es ar vinu tagad iesaksu ka kavesu laiku,jo man bija ieplanoti siki majas darbini. Pagrozijies pa dzivokli un so to parunajusi vinam ari palika garlaicigi un ar lielu sajusmu izskanekja sauciens:"kas ta jums te?" Nu skapis, vakar nopirkam! Ko tad vecais neliek kopa ko stav? Nu paskaidroju,ka nakts melnuma jau tas nebija jadara un saku piktoties. Ko neviens jau nenema vera un saka vilkt uz zoba ka tagad jau kastes ilgi staves.  Man jau galva paradijas nelaba doma ,ko vins ar to doma ,kas tagad par jokiem. "A davai saliekam to skapi,man tapat vins jagaida, a kads bus parsteigums !" vira bralens jau gatavs darboties. Meginu visadi atrunaties un saku nejaucos vecu lietas, pats gan jau saliks. Nu manas runas jau neviens neklausas tiek jau dirati iepakojuma papirini un cilveks priecigs rosas ap jauna skapja delisiem! Meginu kaut ko bilst,bet mani jau neviens nedzird. Tev jau nekas nebus jadara tikai biskin japietur. Vai man kads jautaja vai gribu tagad darboties ap kaut kadu skapi? Sapratusi,ka tas ir bezjedzigi saku to skapja turesanas darbus un jutu ka no niknuma saku piepusties ka tads balons ,kas tulit sprags. Visu musu darbosanos pavada nelaimigs kaka skatiens,kas nesaprot,kas te notiek. Uzlidis uz sekcijas augsa vins nikni dauzot asti pret mebeli skatas uz musu rosisanos. Tikmer tiek mekletas skruves,griezamie un elsot un pusot tiek stuteti delu gali un tad jau sakas;'ko tie razotaji galigi afigeli,kas tas par su...a skruvem mana laika tadas nebija! Kas ta tagad par fignu ka tur tagad dabut ieksa visu sito .....nu domaju,ka mebelrazotaji zagojas ne pa jokam!" Par mebelu razotajiem parbira viss iespejamais leksikons ko ikdiena nelieto un par vinu tizlumu ari daudz dzirdeju. Lenam slejas gaisa kaut kadas skapja aprises skibas locigas uz manu :"Ka te kaut kas nav kartiba un viss skibs." atskaneja:" Ko tu jedz cik muza skapjus esi salikusi man tas jau kads 10 un nebutu vini tagad jaunas fignas likusi skapis jau stavetu utt" Nu sapratis ,ka tik viegli ta skapja liksana mums neiet jau savu slikto omu uz mani izliek bralens. Un liecas pec kartejas skruvites kad negaidot slaida leciena no sekcijas augsas vinu tarane kakis un protams ar galvu tas ir skapja skeleta ieksa un visa ta busana sagazas! Viss darbs veja!  Nu man pacietibas mers ir pilns jaucam ara to pusabrukuso skapi ,esmu laimiga, ka nekas nav salauzts un jau dikteju noteikumus ,kad saimnieks atbrauks tad pats savu skapi saliks! Ta manu skapi izglaba kakis, kas bija gudraks par mani!
Andras stāsts:
gulta tika iegādāta jau pirms ļoti laba laikā. To Mēs ar vīru noskatijām vienā vietēja mēbeļu veikala, momentā tika nopirkta. Ar atgādāšanu līdz mājām, nebija nekādu problēmu, bet viss tikai sakās. (Tad vēl dzīvojām dzīvokļtipa mājā 2 stāvā) Problēma, nevar dabūt iekša pa ārdurvīm, vienīgais veids izceļot durvis, bet no tā jēgas nebūtu jo pēc pāris metriem jau bija kāpne, ar asu pagriezienu uz augšu. Ja jau to pa druvīm nedabujām iekšā vienkārši, tad par  kāpnēm augšup ne tik! Tad nu paliek vienīgais veids, kā iecelt pa logu, bet problēma, dzīvokļa logiem mūsejiem bija prieksa koks, kas ar saviem zariem visu padarīšanu maisīja. Tad nu neizpratnē sēžot  jaunajā gultā pie mājas zalītē domājām ko nu lai iesāk. Un tad mans vīrs nāca klajā ar secinājumu: "Iecelsim par Inesītes logu "(Inesīte, blakus esošā kaimiņiene, kas arī dzīvoja 2 stāvā, blakus Mums). Tā nu visu ar jauko kundzīti sarunājam, un viņa kā mīļa kaimiņiene piekrita. Tā nu cēlām augšā. Ar smaidu uz lūpām, gulta jau ir tikusi līdz otrajam stāvām- bet nesot laukā no kaimiņienes dzīvokļa to, netiešām tika aizķerta sekcija, kura ar lielu blīkšķi apgāzās uz sāniem, ar visām Inesītes porcelāna servīzēm, kuras  sadalijās mazos gabaliņos pa visu grīdu. Visi prieki beidzās. Mums ar vīru šoks sejās- neizpratnē ko nu lai dara. Bet mūsu mīļā kaimiņiene tik skaļi pasmējās, un teica: " Trauki plīst uz laimi." Un piebilda vēl, man jau bija apnicis no tām servīzēm katru otrodienu putekļus slaucīt, un tā sekcija tik istabā vietu aizņēma. Tā nu visi pasmējāmies. Un  turpinājām iesakot. Un jau pēc brītiņa Mūsu jaunā gultiņa bija mājās. (Neieskaitot to ka naācās izcelt kaimiņienes un mūsu dzīvokļa durvis.)
Bet tas jau bija sen, un nu gulta jau ir nolietojusies, grab un ķīkst. Katra nakts ir mocības.
Lindas stāsts:
Kādu vakaru bariņš cilvēku devāmies ciemos pie draudzenes uz māju, kurā viņa nesen bija ievākusies. Kad draudzene izrādīja māju redzējām, ka guļamistabā stāvēja gulta bez matrača un apakšstāvā stāvēja matracis. Draudzene sāka stāstīt cik daudz cilvēku jau ir mēģinājuši uznest matraci augšā un, ka viņa jau ir atmetusi cerībās un pirks jaunu matraci. Protams, mēs bariņš, iedzēruši aliņu domājam, ka varēsim uznest matraci. Draudzene centās mūs atrunāt, taču mēs gribējām pierādīt savu. Vienkārši uznest matraci nesanāca, tāpēc nācas izdomāt kaut ko atjautīgāku. Mēģinājām visādi sagriezt matraci, taču viss ,kas notika, tika saskrāpētas tapetes. Iedzērām vēl aliņu un sākām meklēt instrumentu kasti, lai atrastu visu nepieciešāmo trepju izjaukšanai. Sākām skrūvēt ārā reliņus. Tas visu padarīja vieglāku, taču tos nevarēja noskrūvēt līdz galam, līdz ar to sākām vienkārši brutāli stūķēt matraci augšā. Tas arī izrādījās tas vispareizākais variants un pēc 2 stundu pūliņiem matracis bija augšā, alus kaste tukša un ballīte izdevusies!:))
Sindas stāsts: 
Pārvākušies esam bieži un ar mēbelēm laiku pa laikam kas noticis - rakstāmgaldam pie izjaukšnas izbiruši gultņi un tad nācās likt lietā izdomu un atraktivitāti, lai apsteigtu mūsu divgadnieku, tos salasot. Esam cēluši laukā durvis, lai ienestu dīvānu, papildus tam to nācās vēl pamatīgi izgrozīt visos virzienos - smējāmies, ka jāpārvācas labāk uz koridoru, jo tur tas labi novietojās. Vienreiz piedalījāmies tajā, kā iepriekšējie īrnieki mēģināja no otrā stāva vecajā mājā dabūt lejā klavieres. Trepes bija diezgan šauras, turklāt vītņu tipa. Neilgi pēc tam dzīvokļa saimniece nolēma atremontēt koridora sienu:) Lielu skādi gan klavieres tai nenodarīja, bet drīzāk pielika punktu atliktam kosmētiskam uzlabojumam. Tiesa - nesēji ņēmās divas stundas un kādas pāris reizes iestrēga.
Vienreiz atvadījāmies no virtuves sekcijas, jo pārvešanas laikā tās stikls 'pauda aktīvu protestu' izbirstot. Kaut kur starp dzīvokļu maiņām pazaudējām televizora galdiņu, lai gan reti kad esam bijuši tik pārliecināti, ka zinām, kur kāda lieta atrodas. Lai gan - vienreiz divas nedēļas nevarējām atrast bērnu gultas skrūves, izmēģinājām gulēšanu izlaižamajā dīvānā tā sacīt visos virzienos, mēģinot saprast, kā ērtāk. Beigās skrūves izrādījās esam gandrīz deguna galā.
Reiz pirkām skapi un kompletā dabūjām gultu - izvēlējāmies starp lietotajām mēbelēm un īpašniekiem, kuri tās pārdeva, arī gulta vairs nebija vajdzīga.
Bet visjautrākā bija degu terārija pārvešana, kad mums vēl bija mazie dzīvnieciņi. Terāriju nopirkām, jo no metāla būra mazie astaiņi bija iemanījušies izlauzties (esam dabūjuši ar pārstumt visas mēbeles, lai rakarus notvertu). Bet terārijam nebija nekādas apmales, aiz kuras būtu ērti nest vai aks kalpotu kā nostiprinājums, paŗvedot. Tikai stikla kaste. Tā nu pakojām segās un nosējām kā zagli, bet braucot jokojām par to, ka labi, ka šaufele un birstīte līdz, kad kaut kas aizdomīgi kur nokrakšķēja.
Kristapa stāsts:
Šis būs stāsts par kādu nu jau vientuļu, salauztu un pie šķūņa atstutētu gultu.
Vizītkarte:
Vārds - Gulta ar lielo G
Vecums - veca
Fiziskais stāvoklis - salauzta
Ķīmiskais stāvoklis - piesūkusies ar lietus ūdeni no ilgas stāvēšanas pagalmā
Turpmākais pielietojums - iespējama sadalīšana sastāvdaļās un derīgo detaļu nokurināšana kamīnā
Tas notika pirms gada, kādā lietainā vasaras dienā. Es sēdēju savā gultā un datorā skatījos filmu. Pie manis viesojās mana draudzene. Jau nedēļas divas es klausījos viņas vaimanas par manas gultas fizisko stāvokli. -"Viņa taču drīz salūzīs, man šķiet, ka ir pienācis laiks iegādāties jaunu." Viņa man teica. -"Nomierinies, viņa ir izturīgāka nekā izskatās, es dodu 9 no 10 ka viņa nesalūstu pat tad, ja pa viņu lēkātu!" Es viņai atbildēju.
Protams, jau pēc pāris minūtēm es savus vārdus biju gatavs ņemt atpakaļ, jo mana draudzene nolēma izmēģināt vai tad tiešām tā gulta izturēs. Par pārsteigumu man pašam gulta turpināja stāvēt kā stāvēja arī pēc draudzenes lēkāšanas pa viņu. Es paskatījos triumfējoši uz meiteni un atkritu gultā lai izbaudītu uzvaras prieku. Taču tā vietā es izbaudīju skaļu krakšķi, un plīstoša koka dēļa skaņas. Gultas mugurkauls bija salauzts, proti, gultas matrača turošie dēļi pārlūza uz pusēm kā Titāniks!
Pirmajā mirklī aiz apjukuma nezināju ko iesākt, jo gulta vairs nešķita izmantojama nedz gulēšanai nedz arī sēdēšanai. Taču ātri vien mēs nolēmām aizvākt salūzušo gultu tālāk no acīm un izmantot tikai tās vēl izmantojamo daļu - matraci.
Tāds nu ir mans stāsts, es teiktu, kaut kas starp traģiskumu un komiskumu.
Ko es daru tagad? Sēžu tajā pat gultā (tajā kas no viņas palika pāri), kamēr mana draudzene nebeidz mani mudināt uz jaunas guļvietas iegādi. Bet jūs jau zinat kā tiem studentiem ar to naudas krāšanu.
Uvas stāsts:
Tas bija pusotru gadu atpakaļ. Nopikām dzīvoklim Rīgā koka skaidu plākšņu sekciju bēšā tonī ar sudrabotiem  rokturiem. Atgādājām uz mājām, atlika vien samontēt kopā, bet tā, kā jau bija vakars nolēmām atlikt montēšanu uz nākamo dienu.
Nākamajā dienā vecāki devās uz darbu, bet es nolēmu uztaisīt pārsteigumu un samontēt sekciju pati. Salikšanas pamācība bija pilnībā pārskatāma, un tā kā detaļas nebija pārāk smagas secināju, ka salikt to ir man pa spēkam. 
Nodrošinajos ar skrūvēm un skrūvgriezni un ķēros pie darba. Procesa vidū izdomāju, ka visu lieliski saprotu un pamācību noliku malā. Kad biju jau visu salikusi novērtēju savu veikumu. Jauka sekcija un grāmatuplaukti. 
Tad es pagriezos un ieraudzīju pret sienu atstutētu sekcijas gabalu pus metru platu un metru garu, kā arī vēl pāris skrūves un detaļas.
Paņemot rokās salikšanas pamācību es sapratu, ka manis izlaistā detaļa bija iemontējama vietā, pie kuras lai tiktu man ir jājauc ārā pus sekcija. 
Tad jau bija laiks vecākiem nākt mājās no darba un ieraudzīt manis sagatavoto pārsteigumu - salikto sekciju un pāris bonusa detaļas, tā teikt maketēšanas procesa pārpalikumi. 
Darbiņš padarīts bija labs, un no atgadījuma varu mācītis to, ka nevajag pārvērtēt savas spējas un atjautību, ja ir dota pamācība.:P
Daigas stāsts:
Tā  nu bija sanācis, ka mājās remontējām manu istabu. Uz to laiku bij uzmācis oranžās krāsas bums. Viss bij oranžs- aizkari, tapetes.... Līdz ar to bija vēlme pēc oranža dīvāna. Acīs iekrita 2-viettīgais izvelkamais krēsls. Ērts, komfortabs, bet galvenais- oranžs. Tā nu vedām jauno mēbeli mājup. Istaba jau bija iekārtota, un nu tik būs naksniņa uz jaunās guļvietas. Izvelku, saklāju, bet kas tad nu? Biki tā kā kājas karājās. Tā nu sanāca, ka garumā tā kā 10cm nebūtu lieki. Ja jau man tā karājas kājas, par draugu, kas ir krietni garāks par mani, no komentāriem atturēšos. Tā kā mīļie ļautiņi, ja pērkat gultu labāk pārbaudiet, vai viss ķermenist tajā jūtas ērti;)
Madaras stāsts:
Pagāšgad kopā ar ģimeni uz Līgo un Jāņiem palikām viesnīcā. Ģimenē esmu es, 2 māsas un vecāki, kopā esam 5. Nu tik sākās jautrība, izrādijās ka nummuriņš bija tikai 2vietīgais un negribējās wairs nekur klaiņot pa viesnīcu, meklējot jaunu nummuriņu nolēmām tur palikt. Pa nakti visi sarūmējāmies čupiņā, a no rīta es ar māsām pamodāmies uz grīdas. :D:D
Ivetas stāsts:
Abi ar vīru devāmies uz mēbeļu izstādi Ķīpsalā. Es ieraudzīju oranžu mīksto mēbeļu komplektu - 3+2+1. Man šis komplekts tā iepatikās, ka es izlūdzos  šo izstādes eksponātu man pārdod. Mēbeļu ražotājs pēc ļoti ilgas domāšanas tomēr piekrita pēc izstades beigām šo komplektu man pārdot. Taču visi kuriozi sākās tad, kad šīs mēbeles tika attransportētas līdz mūsu daudzstāvu mājas durvīm. Šis trīsvietīgais dīvāns bija tik liels, ka viņš nekāda veidā nelīda pa durvīm. Mums nācās izcelt no eņģēm metāla kāpņutelpas ārdurvis, kā arī izcelām no eņģēm  divas metāla dzīvokļa durvis. Pēc ilgas mēbeļu grozīšanas pa kapnēm, manas mēbeles tikai burtiski ievilktas dzīvoklī. Bet smieklīgākais ir tas, ka šīs mēbeles ir skaistas un ļoti labi izskatījās lielajā izstāzu zālē, taču parastam dzīvoklim tās ir par lielu. Un es to sapratu tikai tad, kad bija jāceļ durvis no eņģēm laukā. Bet puiši bija malači, jo rokas viņiem aug no pareizās vietas, mēbeles tika ienestas durvis ieliktas atpakaļ savās vietās.
Evitas stāsts:
Stāsts par mūsu mājas, nu jau gadus sešus, "mīļoto"" stūra dīvānu. Kad to iegādājāmies, biju meitiņas gaidībās (tagad viņai jau seši gadi). Kā noteicošais faktors to iegādājoties bija, lai guļamās teriorijas garums būtu vismaz 2m, jo mans vīrs ir ļoti garš, lai gulta būtu gana plata un dienā tā netraucētu, jo istaba ir šaura. Tad nu nopirkām šo "stura brīnumu", kas ārēji atbilda mūsu prasībām. Kad auklēju savu mazo raudulīti, viens no visefektīgākajiem veidiem, kā viņu mierināt, bija stundām ilgi, sēžot uz gultas malas, ucināt viņu, ar kustībām, augšā-lejā. Labi, ka gulta bija gana atsperīga un man "palīdzēja", un pēc kādiem mēnešiem trim, meitiņa nomierinājās. Gulta kalpo vēljoprojām, bet, lai mala, uz kuras dienā sēž, būtu vienā līmenī ar otru, atzveltnes malu un naktī malējam gulētājam neliktos, ka viņš krīt ārā, apakšā paliekam tādus skaistus krūzīšu paliknīši, kas sakrājušies no ceļojuma. Un , lai vidus līnija nespiestos mugurā, klājam vienmēr rūtaino sedziņu zem palaga. Tā nu mums katru vakaru ir tāds kā rituāls, pirms gulētiešanas, gultu klājot.:)
Lienes stāsts:
Agrāk ar māsu dzīvojām kopā vienā dzīvoklī ar vēl pāris cilvēkiem, kā jau studentiem- lai lētāk. Tomēr dažādu notikumu dēļ vajadzēja pārvākties. Tā nu atradām tuvumā iepriekšējam jaunu dzīvokli, kas šķita lielisks!
Nokārtojām visas formalitātes un bijām gatavas pārvākties. Pienāca lielā diena, taču tikai tad sapratām, ko svarīgu- mums taču ir daudz mantu! Nu neko darīt, nācās stiept lejā no iepriekšējā dzīvokļa 4. stāva lejā. Jāatzīst, ka jau tad krietni nopūlējāmies, taču trakākais bija vēl tikai priekšā- arī jaunais dzīvoklis ir 4. stāvā! Atceros, kā toreiz pasaucām dažus draugus palīgā, jo cik nu mēs divas meitenes panesīsim, tomēr mantu bija tik daudz, ka pat puišiem vajadzēja piepūlēties. 4 stāvi lejā, 4 augšā pa šaurām kāpnēm.. Un dīvāns! Mans foršais, garais dīvāns tika augšā tikai knapi knapi. Uhh!
Vēl tagad atceros, kāds atvieglojums bija, kad viss bija padarīts. Taču kopš tās reizes gan man, gan māsai, gan pieaicinātajiem puišiem ir mācība- labāk neuzņemties visu pašiem, dažreiz varbūt labāk ir noalgot kādus strādniekus:)
Agneses stāsts:
Pirms kāda laiciņa šī gulta stāvēja vēl mūsu vecajā dzīvoklī, bet tā kā izdomājām pārvākties citur, arī gultu vajadzēja transportēt. Pārvācāmies uz jaunu māju,kur otrajā stāvā atradās bēniņi,kur bija ieplānots,ka gulta stāvēs. tā kā mājai bēniņi ir ļoti mazi, nekam vairāk par šo gultu, vietas nebija. Ar gultas transportēšanu problēmu nebij,bet,atvedot gultu, radās cita problēma, proti, mājas bēniņi bija mazi,tādēļ arī kāpnes bija ļoti stāvas un šauras, logi bija tikai divi (katrs savā pusē apmēram A3 lapas izmērā ). Protams, cerību dabūt gultu otrajā stāvā (bēniņos) nebij un dēļ viens gultas jaukt ārā kādu no mājas detaļām arī negribējām, bet pirmajā stāvā gultai arī vietas nebija, jo platība to neļāva un arī īpašas vajadzības pēc šīs gultas nebij. No sākuma, ielikām gultu interneta sludinājumos, bet atsaucību neguvām. beigu beigās man ienāca prātā ideja,ka mēs šai gultai varētu noskrūvēt koka pamatus,uz kuriem balstījās gulta un atstāt tikai matraci, kur varētu karstās dienās sauļoties. Bet ,par brīnumu, izrādījās ka šī gulta ir ļoti,ļoti atsperīga, tādēļ es uz viņas mēdzu lēkāt,kad nav ko darīt;)
Beigu beigās , tagad mūsu bēniņos atodas divi DORMEO  metrači,kur ciemiņiem pārnakšņot. ( izvēlējāmies DORMEO, jo viņi veikala iepakojumā ir ļoti maziņi un tādēļ nebūtu problēmu tos atnest uz otro stāvu)
Mūsu pārvākšanās notika pirms 5 gadiem, un kā nu gadījies, mana gulta sākusi čīkstēt un, vienreiz māsa lēkājot pa manu gultu, norāva tai vienu daļu, tādēļ vecākiem jau ilgu laiku mēģinu izdiedelēt jaunu gultu;)
protams, tagad jau nožēlojam,ka šo gultu iznesām ārā un izjaucām,jo savādāk to varētu nest atpakaļ iekšā uz es uz viņas varētu gulēt un nebūtu vajadzība pēc jaunas gultas;(