Koriandrs.
Galvenais klupšanas akmens koriandra iemīlēšanā ir tā specifiskais aromāts, kas vienam šķiet neatvairāms, bet citam – atbaidošs. Nepieradušam degunam šī garšauga smarža pilnīgi nepārprotami atgādina tikai vienu – veselu baru blakšu. Šī iemesla dēļ koriandru dēvē arī par blakšu zāli, blakšu dilli vai ķimeni. Pēc izskata gan tas pirmajā mirklī un pirmajā augšanas stadijā līdzinās pētersīlim. Lai pārliecinātos, kas ir kas, atliek tikai paberzēt pirkstos kādu lapiņu, un secinājums būs nekļūdīgs.
Par spīti skandalozajai slavai, koriandrs ir ļoti iecienīta garšviela daudzu tautu virtuvē. Un ne tikai garšviela vien, jo tajā ir tik daudz medicīniski vērtīgu vielu, ka gudrākie prāti ir izstrādājuši arī medikamentus un pat dezinfekcijas līdzekļus uz koriandra bāzes. Ir atklājies, ka šajā garšaugā slēpjas tādi ķīmiskie savienojumi, kas ne vien lieliski regulē gremošanas problēmas, bet arī iznīcina nejaukās salmonellas. Tātad, ja koriandru bagātīgi pievienotu ēdieniem, tad lielā mērā varētu novērst saindēšanos ar vienu otru ne tik kvalitatīvu produktu.
Koriandrs ir viens no tiem garšaugiem, kas izmantojams pilnībā - sākot no lapiņām un beidzot ar saknēm, bet pa vidu vēl ir sēkliņas. Te gan jāņem vērā, ka koriandra lapiņas un sēklas ir garšas un aromāta ziņā divas absolūti dažādas lietas, līdz ar to ēdienos lapas nevar aizstāt ar sēklām un otrādi. Zaļumi vienīgi var papildināt sēkliņu uzburto garšu un aromātu. Tās, būdamas nobriedušas, – atšķirībā no blakšainajām lapiņām – atgādina anīsu un eksotisku austrumu ēdienu buķeti.
Svaigas koriandra lapiņas ir lielisks papildinājums gaļas sautējumiem, zupām, mērcēm salātiem, sviestmaizēm. Šādos gadījumos lielākās lapas sakapā, bet mazākās atstāj veselas un pārkaisa jau gatavam ēdienam. Karsējot zaļumi zaudē gan garšu, gan aromātu. Jo īpaši bagātīgi ar koriandru pārkaisa meksikāņu un taizemiešu ēdienus. Ļoti labi kopā ar koriandra zaļumiem sader ēdieni, kas gatavoti uz kokosriekstu piena vai krēma bāzes.