Dievturības kustība, 1920. un 1930. gados, savā būtībā bija latvietības ideoloģija ar reliģijas pieskārienu. Tās dibinātāji dikti nopūlējās, lai to kā reliģiju oficiāli iekļautu valstī. Laimīgā kārtā, tas viņiem izdevās, neskatoties uz tās trūkumiem kā reliģijai.
Tomēr tās būtība (ideoloģija) ir pārmantota. To redz visās tajās folkloristiskajās izpausmēs, ar kuŗām Latvija pašlaik ir pārpludināta - dzied, jampadračo, atdarina "senas" tradīcijas, bet maz, ļoti ļoti maz, nodarbojas ar Dieviņlietām -- ar svētbrīžiem, ar atklāsmi, ar apskaidrību, par un ap mūžīgajām vērtībām, kopumā -- ar sakrālo.
Un tomēr dievturība top par reliģiju. Ir šur tur pa vīkšējam, kuŗš sakrālajam ierāda nozīmīgu vietu savos rituālos, ir noticis viens otrs svētbrīdis. Šur un tur, šad un tad pavīd alkas tieši pēc sakrālā.
Par to man prieks.