Lēnām visi devās laukā no kuģa. Ārā bija tumšs. Mikstūru profesors paziņoja, ka mums jāseko viņam. Mēs devāmies iekšā mežā, kurā stāvēja kaut kas līdzīgs autobusam.

Visi pirmgadnieki sakāpām autobusā. Tas pacēlās gaisā un sāka lidot. Es atcerējos, kā mēs ar vecākiem braucām ar gaisa tramvaju, bet šim nebija ne uz kā turēties. Tas vienkārši lidoja gaisā. Mēs izlidojām klajā laukā, bet skolu nemanīja. Profesors teica, ka esam jau gandrīz klāt. Pēc minūtes ieraudzīju skolu, kas atradās ieplakā, tāpēc to no tāluma nevarēja redzēt.

Mēs piestājām pie skola lielajām metāla durvīm un visi lēnām ar koferiem kāpām arā no autobusa.

Visi devāmies iekšā skolā, kur uzreiz devāmies uz lielo zāli. Koferus atstājām koridorā. Pārējie skolēni jau sēdēja pie galdiem, bet mēs lūkojāmies zālē, pa tās durvīm. Visi pirmgadnieki nedroši stāvēja milzīgajā zālē pie pašām durvīm. Priekšā iznāca pārvērtību pasniedzējs ar garu pergamenta gabalu. Viņš teica, ka tūlīt notiks šķirošana torņos un kāda maza paskata burve zāles priekšā iznesa mazu ķeblīti ar zilu akmeni uz tās, kas atgādināja kādu dārgakmeni. Profesors pateica, ka nosauktajam burvim ir jāiznāk priekšā un jāpaņem akmeni rokās un nosauca pirmo meitenes vārdu – Abija Begrimma. Maza meitenīte ar blondiem matiem un bizītēm nedroši iznāca priekšā un drebošām kājām tuvojās ķeblītim ar akmeni. Viņa lēni piegāja pie akmens un paņēma to rokās, pēkšņi no zāles sienām izskanēja skaļa balss, kas nosauca Elšpūtis. Protams meitenīte izskatījās apstulbusi un mēģināja attapties un saprast, kur viņa atrodas. Tas likās dīvaini. Profesors izsauca nākamos skolēnus un zāles sienas tādā pašā veidā izsauca kādā tornī viņi ir iedalīti, līdz pienāca mana kārta. Kad nosauca manu vārdu es paspēru bailīgus soļus uz priekšu, līdz nonācu pie akmens, domāju, ka tūlīt nosauks manu torni. Bet kad es tik tikko paspēju pieskarties akmenim, mani kā ierāva virpulī un es nokļuvu kādā man nepazīstamā vietā. Zeme bija noklāta rozā ķiršu ziediem un apkārt bija ķiršu koki. Es biju apstulbusi un nesapratu kur atrodos.Tad es izdzirdēju maigu mūziku, kas nāca no vietas aiz koku zariem. Es gāju uz mūzikas pusi, līdz ieraudzīju kādu vecu magu, vismaz viņš pēc tāda izskatījās. Es pienācu klāt, un prasīju, kur es esmu, bet viņš tikai pasmaidīja un aizgāja. Es sekoju viņam, līdz viņš apstājās. Tad vecais mags pagriezās pret mani un norādīja uz zemi pilnu ar ziediem un teica – paņem vienu. Es pieliecos un paņēmu vienu rozā ķiršu ziedu, pacēlu to. Mags pasmaidīja un pateica – Grifindors un tajā mirklī pēkšņi mani atkal iekļāva virpulī un es attapos milzīgajā zālē, tieši tajā brīdī, kad zālē sienas skaļi nokliedza – GRIFINDORS. Tieši tajā mirklī es sapratu, ka kopš brīža, kad es tik tikko pieskāros akmenim īstenībā nebija pagājusi pat pussekunde. Un man pienāca atklāsme, ka šī balss, kas skanēja no zāles sienām bija vecā maga balss. Šis izvēlētais ziediņš nebija vienkāršs, tas bija tieši man veltīts, šie roza ziedi, kas likās tik līdzīgi, nemaz nebija līdzīgi, viņi katr bija atšķirīgi, īpaši. Šī viena izvēle noteica manu likteni, tā bija īsta burvestība. Es sāku noticēt maģijai.

Harry Potter

Atbildes