Man bieži jautā, kāpēc es nepiesakos un nepiedalos interneta draugu saietos, tikšanās reizēs, izbraukumos... Jo tur taču var deklamēt un reklamēt savu dzeju. Man vienkārši nepatīk drūzma, es mīlu klusumu un, godīgi, lai gan tas varētu likties neticami, esmu kautrīga. Un vispār! Ir sava taisnība Aivara Vilipsona vārdiem: "Es vienkārši nekontaktējos ar visu to zupu. Uz izstāžu atklāšanām, izņemot savas, es neeju. Tas viss ir garlaicīgi un mani pilnīgi neinteresē. Atklāšana jau vispār ir kaut kas absurds. Darbus apskatīt tur nevar, bet satikt kādu, kas man jāsatiek, es varu arī tāpat. Turklāt tas var notikt bez visas tās ārdīšanās un drūzmas. Un tad vēl cīnīties tās vienas vīna glāzes dēļ. Tas nevelk." Es labāk paskatos bildes pēc tam. Kas tur bija, ko darīja, vai piens un medus lija... Un ir labi. Es labāk uzrakstu, ielieku internetā, aizsūtu vēstulē, nekā lasu priekšā. Man tas sagādā stresu. Un kāpēc man to vajag? Reizi gadā, savas grāmatiņas atvēršanas svētkos es to piecietīšu. Bet tad tā, lai karsts, ne remdens! 💗