Dvī­ņi

Dons Žu­ans

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Ir ro­ka ma­na pie­tie­ka­mi sma­ga, kaut ār­ēji es var­būt arī rāms.

Lai kā krīt spē­les kau­li­ņi, es pā­ri­da­rī­tā­ju ne­bai­dos,

Bet ie­mā­cī­šu go­du pras­ties tos, kas ma­ni ap­vai­nos.»

(Dž. G. Bai­rons, «Dons Žu­ans»)

*

Dvī­ņi ik brī­di ne­sek­mī­gi mē­ģi­na ap­val­dīt di­vu per­so­nī­bu cī­ņu se­vī. Ka­mēr vie­na no per­so­nī­bām pie­ņem lē­mu­mu, ot­ra ga­ta­vo sim­tiem pret­ar­gu­men­tu. Tur­klāt šā­da pie­eja Dvī­ņiem rak­stu­rī­ga jeb­ku­rā si­tu­āci­jā ik­vie­nā dzī­ves sfē­rā. Tā­pēc Dvī­ņus mēdz dē­vēt par don­žu­āniem – par go­du sla­ve­na­jam mīl­nie­kam. Dvī­ņiem nav pro­blē­mu ie­ka­rot jeb­ku­ras skais­tu­les (vai at­tie­cī­gi iz­ska­tī­ga pui­ša) sir­di. Vi­ņu pro­blē­ma slēp­jas ta­jā, ka vi­ņi ne­spēj ne­vie­nam at­teikt!