1 photo • Feb 20 2019 11:55
Nebūs vēsturiskās apbūves un veiksmīga tūrisma infrastruktūras piedāvājuma – tad panīkumam vai pat pilnīgai iznīcībai pakļautas mazākas padzīvotas vietas, par to liecina vecās Eiropas pieredze. Šie un citi jautājumi aktualizēti Aizputes vecpilsētas ēku īpašnieku un būvarheologa Jura Zviedrāna tikšanās reizē. Kurzemes mazpilsētā Aizputē pirmo reizi notikusi praktiska lekcija ēku īpašniekiem, kas mu...MoreNebūs vēsturiskās apbūves un veiksmīga tūrisma infrastruktūras piedāvājuma – tad panīkumam vai pat pilnīgai iznīcībai pakļautas mazākas padzīvotas vietas, par to liecina vecās Eiropas pieredze. Šie un citi jautājumi aktualizēti Aizputes vecpilsētas ēku īpašnieku un būvarheologa Jura Zviedrāna tikšanās reizē. Kurzemes mazpilsētā Aizputē pirmo reizi notikusi praktiska lekcija ēku īpašniekiem, kas mudina pievērst padziļinātu uzmanību mazpilsētas mantojumam un tam, kā to padarīt saistošu arī pasaules tūristam.
Laikmetā, kad cilvēki pārceļas uz lielpilsētām, nelielas apdzīvotas vietas, piemēram, Vācijā, kur neviens vairs nedzīvo, mēdz nolīdzināt no zemes virsas, šādu piemēru min lektors un viens no Tāšu muižas atjaunotājiem Juris Zviedrāns. Bet Somijā un arī Vācijā, un citviet ir piemēri, kur mazas apdzīvotas vietas ar senu vēsturisku apbūvi tiek saglabātas un veiksmīgi šis piedāvājums nonāk pasaules tūrisma kartēs. Aizputei ir mazpilsētas statuss, taču tas ir nozīmīgs sava laika centrs, saka Juris Zviedrāns:
„Ir tā saucamais Piltenes novads, kas izveidojās pēc Livonijas sabrukšanas. Šis novads pastāvēja ilgāk nekā Kurzemes hercogiste. Aizpute bija pakļauta nevis Kurzemes hercogam, bet Polijas karalim. Aizputē ir daudz kultūras punktu – viduslaiku pils, tikko atklātā Kurzemes doma baznīca, vecās kapsētas utt. Neskaitot šos lielos punktus, kas koncentrējas nelielā platībā, ir ļoti daudz labas koka apbūves.”
Tāds kā signāla un brīdinājuma zvans, ka pienācis laiks rīkoties, ir Aizputes Tūrisma informācijas centra rīkotā tikšanās reize ar vēsturisko ēku īpašniekiem.
Fakts, ka interesenti sapulcējušies kuplā pulkā, liecina - jautājums, ko darīt vecpilsētu, kļūst arvien aktuālāks, tas ir mudinājums rīkoties arī pašvaldībai.
„Tā iniciatīva nāk kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri apsaimnieko vēsturiskas ēkas. Vairākkārt radies jautājums, ko darīt pareizi un ko nedarīt. Mēs redzam, ka ik palaikam pazūd kāda ēka, veidojas uzslāņojums un svešķermeņi, plastmasas logi un citi objekti,” saka Aizputes novada tūrisma vadītāja Signe Pucena.
Mēs tik ļoti mīlam ceļot un skatīties uz skaistajām vecpilsētām citur pasaulē, tur malkot tēju vai kafiju, bet pašu mājās šis potenciāls ir tikai daļēji izmantots. Šie kontrasti likuši daudz nopietnāk aizdomāties par pašu apdzīvoto vietu – Aizputi un tās potenciālu.
„Mēs raugāmies uz mūsu pilsētu, mēs zinām, ka pilsēta sākusi veidoties 13. gadsimtā, bet koka apbūve mums lielākoties ir no 18. gadsimta. Tad rodas jautājums, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Vai ar vieglu roku, tiekot pie jauniem materiāliem un jaunām iespējām, mēs to nesagandējam?” vaicā Pucena.
Pretēji tendencēm pārcelties uz pilsētām daudzi apņēmīgi cilvēki tieši otrādi - atgriežas laukos vai dzimtajās mazpilsētās. Tāds ir arī Mārtiņa Sprūda stāsts, kurš pavisam nesen saņēmis mantojumu Aizputē. Viņam šobrīd ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, ko ar vēsturisko ēku darīt, lai to nesabojātu:
„Jau pusgadu dzīvojam ar ģimenei Aizputē, strādājam Liepājā. Īpašums ir celts 1905. gadā, kas vēlāk tapusi par īres ēku. Līdz šim tai ēkas kvalitātei pievērsta ļoti maza uzmanība, ir vāji apsaimniekota, un laika zobs to ir sabojājis. Es esmu gatavs to atjaunot, lai tā nezaudētu savu garšu un īpatnības.”
Viens no piemēriem, kur Aizputē tiek pievērsta uzmanību vēsturiskā mantojuma saglabāšanai, ir mākslinieku rezidence „Serde”, kas atrodas Aizputē. Šobrīd Aizputē pārvērtības piedzīvo arī biedrības „Linmeijers” apsaimniekotā ēka. Vilis Brūveris šobrīd jau var dalīties pieredzē, ar ko sākt un kā piesaistīt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu. Līdz šim jau izdevies ar vietējā restauratora atbalstu atjaunot ieejas durvis, Aizputes koka apbūvei raksturīgos balkonus un vairākus logus. Šis ir viens no piemēriem, kas mudina atdzīvināt mazpilsētas godību. Vilis Brūveris uzsver, ka ieguvēji no tā, ka ēkas fasāde tiek sakārtota, ir visa sabiedrība:
„Ja tas ir privātīpašums, tad tā ir arī paša atbildība. Kā mēs dzirdējām Jura Zviedrāna lekcijā,
cilvēks daudz var izdarīt pašu rokām, tas ir pirmais un lielākais resurss. Arī intelektuālais un smadzeņu resurss ir svarīgs.
Latvijā ir pieejamas šīs valsts mēroga programmas, arī atsevišķās pašvaldībās, lai sakārtotu kaut kādas mazas praktiskas lietas, bet tas var notikt tad, kad īpašniekam ir vīzija, kā viņš plāno īpašumu attīstīt.”
Aizputes novadā šāda atbalsta programma vēsturisku ēku atjaunošanai pašlaik nav izveidota. Kurzemē vislielākos resursus un pieredzi vecpilsētas saglabāšanā līdz šim ieguldījusi Kuldīga, līdz ar to ir radušies Rietumeiropas vecpilsētām raksturīgi tūristu vilkmes objekti, piemēram, kafejnīcas un apartamenti tieši vēsturiski pievilcīgajā pilsētas centrā. Pēdējo gadu laikā īpašu atbalsta programmu vecpilsētas ēku īpašniekiem īsteno arī Liepājā.
