Back to story title

Sena teika

Lieli pulki dzelžu vīru apstāja Alūksnes pili. Velti viņi to mēģināja iekarot. Vecie cīnījās kā sumbri un padoties ne domāt nedomāja. Jau dzelzinieki sāka atkāpties, jau senči dziedāja uzvaras dziesmas un nesa dieviņiem alus kausus par ziedu, kad kāds nelietis no pašu ļaudīm par algu parādīja dzelzs vīriem slepenus vārtus, kur pilī iekļūt.Naktī, kad visi sēdēja pie dzīru uguns, kad jaunavas karotājiem sniedza kausu ar miestiņu un viņu galvas pušķoja lapu vaiņagiem - dzelžu vīri parādījās pilī. Pils aizstāvji cīnījās dūšīgi un krita kaujā līdz pēdējam vīram; arī jaunavas cīnījās līdz. Kad Alūksnes virsaitis redzēja, ka viss pazaudēts, tad viņš pili aizdedzināja. Nodega pils, sadega nokautie, ievainotie kareivji. Mirušo pils apsargātāju gari, par putniem pārvērtušies, pacēlās gaisā un vaidēdami lidoja gar uguns liesmām, sagrūstošās pils drupām.Dzelžu vīri gribēja pili uzcelt par jaunu, bet putni viņus allaž traucēja: ko pa dienu uzcēla, to pa nakti noplēsa. Spārnus klabinādami, tie lidoja draudēdami gar strādniekiem, kas ņēmās pili celt. Dzelzinieki sacīja, ka putni meklējot nodevēju, kas tagad atradās pie viņiem. Redzēdami, ka pili nevar gatavu dabūt, tie gāja apspriest, kas darāms. Nosprieda nodevēju iemest Alūksnes ezerā, lai putnus apmierinātu.