Stāvu pūlī, kur vārdiem vairs nav nozīmes.

Visiem stāviem - lieliem un maziem -

pieres klāj uzlīmes ar plāniem un sapņiem.

Visi skrien garām, upurējot tagadni nākotnei...

Bet Tu stāvi man pretī un jūti to,

ka šis mirklis ir mūžību vērts...


Kā klusa kliegšana mums dvēselē...

Tas ir kā atvērt durvis citai pasaulei.

Jā, klusā kliegšana mums dvēselē.


Tu dzirdi, ko nesaka vārdi, ko saka vien sirds.

Čuksts kā lavīna ir. Atbalss sirdī spiedz.

Un starp pūļiem, kas pasaulē ir

mēs dzirdam, kā klusums kliedz....

Vai nav aiziets par tālu, par tālu?

Arvien retāk var pasaulē justies brīvs...

Bet Tu stāvi man pretī, kaut tālu...

Un mirklis pārvērties dzīvs, tik dzīvs!!!


Kā klusa kliegšana mums dvēselē...

Tas ir kā atvērt durvis citai pasaulei.....

Pasaulei.


/Anita Intaite/