Dalies arī Tu ar foto no laika, kurā Tavs mazulis vēl tika gaidīts, un piedalies jauku, sirsnīgu balvu izspēlē - http://bit.ly/1klfdXh .

"Mūsu fotosesijai ir vesels stāsts.
Jau iepriekš bijām ieplānojuši datumu, kad dosimies uz Mangaļsalas molu iemūžināt mūsu punčbēbi pirms lielā sprādziena. Vīriņam darbā arī viss sarunāts, ieradās mājās ātrāk, lai varam visu laicīgi uzspēt. Visu dienu spīdēja saulīte, tā vien likās - nekas, taču, nevar noiet greizi. Maldīgi gan. Tikko kā vīriņš ienāk pa durvīm, sākās lielais negaiss. Nu neko, kas neriskē, tas nevinnē. Māsīca atbrauc pakaļ un ar mazu cerības dzirksti devāmies ceļā. Kamēr šur, kamēr tur - lietus pārstāj līņāt. Paspīd vēl lielāka cerībiņa, ka, tomēr, saulīte mūs aplaimos ar savu klātbūtni. Tikuši līdz Mangaļsalai, saprotam, ka, vai nu būs saule, vai negaisa turpinājums. Cerējām, protams, uz saulīti. Tā nu devāmies mola virzienā. Necik tālu netikuši, saprotam, ka līdz pašai bākai nebūtu prāta darbs doties, ja nu, tomēr, tas negaiss uznāk. Uzgājām vienu laipiņu, kura, tiesa gan, nebija no tīrākajām un pievilcīgākajām, bet, ko nu, ja reiz atbraukuši, tad pāris bildes uztaisīt vajag. Cik jau nu uzspējām, tik saknipsējāmies.
Un pēkšņi sapratām, ka nav labi, lietus sāka pieņemties spēkā, līdz sāka pamatīgi gāzt. Vējš, lietus, zibens, pērkons, brīžiem pat krusa. Jā, tas bija traki, līdz busam aptuveni 15 min skrējiens/gājiens. No manis jau nekāds lielais skrējējs nesanāca, tā nu es, vīriņam elkonī ieķērusies, maziem raitiem riksīšiem klunkurēju uz priekšu. Kamēr tikām līdz busam, visi cauri slapji. Bet laimīgi, jo bildītes ir. Tiesa gan, nesanāca viss ieplānotais, bet kas zin, ja punčbēbis nepastegsies, iespējams vēl kādu fotografēšanos saorganizēsim. :)"