Uz ziemeļiem no Semarangas, jūrā ir meklējams 18 salu arhipelāgs Karimun Džava. Tas ir kūrorts/paradīze ar dzidri zilu jūras ūdeni un baltām smiltīm pludmalē. Katrs aptaujātais indonēzietis ir dzirdējis par šo vietu, bet gandrīz neviens no viņiem nav tur bijis. Lielākoties atzīst, ka tas ir dārgs prieks. Taču netrūkst arī ļaudis, kas bija izbrīnīti par maniem ceļa izdevumiem. Teica, ka ļoti lēti. Tajā brīdī pārliecinājos par dažādajiem slāņiem, no kuriem vietējie ļaudis nāk.

Dažas dienas pirms brauciena kontaktpersonai par ceļojumu samaksāju 700 000 IDR (aptuveni 50 eiro). Summā bija iekļauta maksa par trijām naktīm numuriņā, visas maltītes, peldēšanās ar haizivīm, snorkelēšana un kuģa biļetes. Šis skaitlis ir aptuveni puse no vidējās skolotāju algas šeit.
Beigās sanāca tā, ka par visu nācās samaksāt nedaudz vairāk. Aptuveni miljonu.

Viss sākās ar to, ka cilvēki, kam bija mūs jāizved uz autoostu ieradās vēlu un ostas pilsētā Džeparā nokļuvām vēlāk. Turklāt kuģītis, uz kura mums bija jānokļūst, izdomāja atiet stundu agrāk. Indonēzijā ir jāņem vērā tas, ka cilvēkiem te ir pavisam cita laika izjūta. Ja jau bijām pieraduši pie tā, ka ļaudis parasti vienmēr un visur kavē, tad šī bija jauna pieredze – darīt kaut ko pirms plānotā laika.
Mūsu ceļojuma aģents Āns mūs, divus baltos, mierina, saka, ka varbūt rītdienas brauciens vēl nav izpārdots. Viņam esot kontakti, biļetes visdrīzāk dabūšot.

Neko darīt, esam spiesti pavadīt dienu ostas pilsētā Džeparā. Samaksājam par viesnīcu (80 taukšķi par istabu) un dodamies iepazīt apkārtni. Priekš mums tiek izsaukts taksis uz pludmali. Smaidīgais šoferis stādās priekšā kā misters Bowo. Ļoti pļāpīgs un viltīgs. Kopā ar diviem muļķīšiem šis labu laiku lieki riņķo pa pilsētu, te vienā brīdī paziņo, ka jābrauc uzpildīt bendžu. Beidzot nonākam pludmalē. Līst. Taksists saņem savus 50 tūkstošus un vēl kaut ko noburkšķ par dzeramnaudas neesamību. Atraduši patvērumu no lietus noraugāmies uz taksi, kas cerībā, ka pārdomāsim un brauksim atpak