Baidoties no riska atkārtoti nokavēt kuģa atiešanu, ļoti laicīgi čāpojam uz ostu. Ieturam kūrortam neraksturīgi lētas brokastis un jau pēc brīža satiekam Ānu. Izsniedz mūsu biļetes. Redzam, ka šis ieturējis mazu komisiju. No kaut kā viņam jau jādzīvo. Mums ir tikusi ātrā laiva, kas nozīmē, ka ceļš uz Karimun Džavu prasīs tikai divas stundas sešu vietā.

Neilgi pēc tam, kad esam iekārtojušies, blakus sēdošais indonēzietis Sulistio sāk ar mums pļāpāt. Esot celtnieks. Kādā brīdī Anna man saka, ka šim uz rokas smukas aproces. Īpaši nedomājot, viņas teikto šim atstāstu angliski. Pēkšņi šis sāk tās vilkt nost un dāļāt mums. Dabūju mēnesakmens rotu no Bali. Jutos gandrīz kā Ušakovs ar savām pērlēm. Tai pat laikā situācija ir neveikla, jo ceļojumā neesam paņēmuši līdzi kādu suvenīru, ko šim varētu pasniegt. No naudas atsakās. Kamēr domāju vai šim atdot savas saulenes, šis paspēj kaut kur nozust.