Pie meža Robinu uzrunāja daži labie runājošie koki: "Neej tur! Tur ir ļaunie koki! Tie tevi sagūstīs un ārā nelaidīs! Neej tālāk! Tas mežs ir ļauns!" Bet Robinu tas nespēja sabiedēt, viņš tik un tā bija apņēmības pilns un devās tālāk. Labie koki, redzēdami puiša krietnos nodomus un drošsirdību, iedeva Robinam burvju dziru: "Ja kāds tev dara pāri, pašļaksti šo dziru tam virsū!" Robins pateicās un devās iekšā mežā. Kā jau bija gaidāms, viņu sauca un vilināja ļaunie koki, daži viņu ķerstīja un turēja, bet Robins tiem neļāvās - pašļakstīja burvju dziru un gāja tālāk. Ceļā viņam pretim nāca hiēnas, arī tām Robins pašļakstīja burvju dziru un hiēnas kļuva mierīgas. Tā Robins nonāca pie kalna, kura galā patiesi bija balons. Viņš meta balonam ar adatu, balons pārsprāga un no tā izkrita lāde. Robins to noķēra, atslēdza ar atslēgu un atvēra. Lādē mudžēja ar čūskām, bet Robins bija attapīgs - viņš paņēma divus koka zaru sprunguļus un tina un meta čūskas no lādes ārā kā makaronus! Kad čūsku lādē vairs nebija, lādes dibenā gulēja cita lādīte. Robins saprata, ka tā ir līdzīga tai, kuru Velns bija izmantojis savai nelietīgajai burvestībai. Viņš paņēma mazo lādīti un devās uz karaļvalsti.