Saldū Latvijas mājā dzīvoja puisis Saldumiņš un viņa māsa Annele. Viņu mājai bija sargi.
Netālu bija mežs, kurā dzīvoja Ļaunais Burvis.
Reiz Saldumiņš devās pastaigāties uz mežu. Viņš staigāja un staigāja līdz ieraudzīja būdiņu, kas izskatījās pamesta. Tobrīd Burvis bija izgājis. Saldumiņš iegāja būdiņā un skatījās, kas labs te varētu būt? Tā pētīdams un skatīdamies viņš atrada kaklarotu, paņēma to un priecīgs devās mājup.
Ceļā Saldumiņš satika Ļauno Burvi, kurš pamanīja, ka Saldumiņam kabatā ir kaklarota, kas likās līdzīga tai, kas pieder Burvim. Tāpēc Burvis jautāja: "Saldumiņ, ko tu te mežā dari?" "Pastaigājos" atbildēja Saldumiņš. "Kur tu ņēmi šo rotu?" "Iešu nu es te visiem stāstīt!" attrauca Saldumiņš un aizgāja.
Burvis pārgāja mājās un meklēja savu kaklarotu. Kad nekur to nevarēja atrast, viņš saprata, ka Saldumiņš to ir nozadzis! Tā kaklarota bij Ļaunā Burvja dzīvība. Nu Ļaunais Burvis bija nikns! Viņš dusmojās un prātoja, kā atriebties Saldumiņam. Burvis vārīja burvju viru. Lika tajā varžu acis, asinis, krupjus, visādas nejaucības un trakuma cukuru. No tā visa pagatavoja konfekti. Šo lielo konfekti viņš atstāja savā būdā un pats noslēpās, lai gaidītu, kad Saldumiņš atkal atnāks.
Saldumiņš aizgāja mājās, noslēpa kaklarotu. Nākamajā dienā viņš domāja: "Ja jau vienreiz tai būdā ko labu atradu, jāiet paskatīties vēlreiz, varbūt vēl kas labs atrodas?!"
Saldumiņš aizgāja uz Burvja būdu, meklēja, meklēja, līdz atrada milzīgo konfekti! Priecīgs Saldumiņš tūdaļ notiesāja burvju konfekti un tūdaļ notika pārvērtības! Saldumiņš pārvērtās līdz nepazīšanai - viņam uzauga melnas spalvas, ragi, kājām parādījās govs nagi, pats kļuva mežonīgs un gluži traks un konfektes kociņš bija velna dakša! No iepriekšējā Saldumiņa bija palikusi vien labā sirds un drēbes. Taču drēbes arī Saldumiņš trakojot saplēsa.