2023. gada janvārī apritēja simt gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja darba “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” pēdējo teikumu. Nemirstīgu un ģeniālu romānu, par kura galveno varoni mēs smejamies jau simt gadus. Smieklus neizraisa karš, bet idiotisms, absurdums un bezjēdzība, vienalga, vai tie mitinās ķeizara, boļševiku vai citās institūcijās. Irena Douskova (1964), kuras darbi godalgoti un tulkoti vairāk nekā 15 valodās, savu vislabāko romānu sarakstījusi par čehu literatūras enfant terrible Jaroslava Hašeka dzīves pēdējiem gadiem. Jau būdams slims, Hašeks 1922. gadā patvērās Lipnicē. Viņā vēl snauž kādreizējais jokupēteris un provokators, kas mācēja karaliski izklaidēt un trāpīgi rakstīt, taču Lipnices iedzīvotāji ir jau viņa pēdējais pretinieks. I. Douskova nav sarakstījusi biogrāfsku romānu par rakstnieku, kas pasaules slavu dzīves laikā nesagaidīja. Daudz vairāk viņu interesējusi eksistenciālā situācija, kas saistīta ar cilvēku, kam zūd spēki, bet Hašeks joprojām raksta rīmes draugiem un ludziņu vietējiem amatieriem, tomēr bezmiega naktīs viņa sejai piemīt izbiedēta bērna vaibsti, kā to pamanījusi viņa krievu sieva Šura, kas rūpējas par mirstošo dzērāju…
Tāpat kā Hašeka darbos un dzīvē, arī “Lāču dejā” mijas fikcija ar realitāti, eksistējušas personas ar izdomātām, anekdotes ar traģēdijām. Taču romāns nav tikai par Hašeku, bet arī bagātīgi strukturēts tolaik tikko nodibinātās Čehoslovākijas Republikas portretējums.