Milzīgie suņi ar iespaidīgo ārieni (dabas pētnieks Bifons atzīmējis īru vilku suņa skausta augstumu 150cm), kuriem piemita arī liels spēks , nevarēja negūt panākumus. Parastajiem ļautiņiem bija aizliegts turēt KU, kas nozīmēja “milzīgs suns”. Nepakļaujoties regulai, draudēja nāvessods. Lielie suņi bija augstmaņu privilēģija. Īrijas pirmo karaļu ģerbonī bija attēlotas trīs lietas: āboliņa lapiņa, arfa un īru vilku suns, bet apakša devīze vēstīja: “Kamēr raugies- maigs, ja nesapratīsies –traks”. Suņus lutināja un ļāva gulēt karaļu gultās, tie dzīvoja savu saimnieku, aristokrātu, pilīs un vienmēr piedalījās arī saimnieku rīkotajās dzīrēs. Īru vilku suņus dāvināja Anglijas un Vācijas karaļiem. 1615. gadā suņi tika uzdāvināti Lielajam Mogolam. 17.gadsimtā Īrijā tika nomedīts pēdējais vilks un medības ar Īru vilku suņu piedalīšanos sāka apsīkt. 1652. gadā Kromvels pieņem likumu, kurš aizliedz īru vilku suņus izvest no Īrijas. Laikam ritot, īru vilku suņi pamazām izzūd. Vien pateicoties tādiem entuziastiem kā īru suņu audzētājam Ričardsonam, seram Džonam Paueram Kalifornijā un Britu armijas kapteinim Džordžam A. Greiemam (viņš 1885. gadā izstrādājis pirmo šķirnes standartu, kuru lieto līdz pat šodienai), šķirne tika atkal atjaunota. Pateicoties minētajiem entuziastiem, mēs šodien varam priecāties par šiem suņu pasaules gigantiem.