Tibetas mastifa (Tibetas doga) dzimtene ir Tibeta. Tie ir liela izmēra suņi, augstums skaustā kucēm no 60 cm, suņiem no 65cm un vairāk. Suņu svars var sasniegt pat 80 kg, vidēji 45-60 kg. Suņu krāsa ir melna vai pelēka ar rūsganiem lāsumiem vai bez tiem, var būt zeltaini brūna dažādos toņos, balta krāsa mēdz būt tikai uz krūtīm un kāju pēdām. Šķirne veidojusies Tibetā praktiski bez cilvēka iejaukšanās. Spriežot pēc šo suņu izskata uz zīmējumiem, bareljefiem, šķirne pēc izskata praktiski nav mainījusies 1000 gadus. Ar tirgotāju karavānām šie suņi nokļuva arī citās valstīs un ir vairāku citu šķirņu priekšteči. Dzimtenē suņus izmantoja kā sargus klosteros un cilvēku apmetnēs. Dalailamam pieder tieši šīs šķirnes suns. Klosteros mītošajiem suņiem mēdz uzlikt dažādas kakla siksnas, kuru neapcirptā vilna nokrāsota oranžīgi sarkanā krāsā. Tibetiešu valodā šķirni sauc do-khui, kas nozīmē - "suns, kuru var piesiet". Vietējie iedzīvotāji izmanto suņus arī kā nastu nesējus un sīklopu ganus. Ir daudzas leģendas, kas stāsta par Tibetas mastifu gudrību, izturību, naktssarga modrību, savaldību, spēku un pieķeršanos cilvēkiem, bet nav dūmu bez uguns - tik tiešām tā ir suņu šķirne, par kuru var teikt daudz laba. Suņus Eiropā ieveda jau 19-20. gs, bet kā šķirne suņi pēc otrā pasaules kara nebija saglabājušies. Tikai no 1979. gada šķirni sāka audzēt Vācijā, liels šīs šķirnes fans ir franču aktieris Alēns Delons, kas atveda vairākus Tibetas mastifus no Nepālas. Tibetas mastifs ir viegli uzturams, vajadzīga tikai teritorija, kur viņš
varētu brīvi izskraidīties un arī ilgstošas pastaigas ir ļoti vēlamas. Suns ir teicams sargs, neuzticas svešiem cilvēkiem, bet neizrāda arī lielu agresivitāti, ļoti laba psihe, raksturs visumā atkarīgs no audzināšanas. Suņa rejas ir zemos toņos, īpatnējas. Stāsta, ka šie suņi atpazīst cilvēkus, kas nāk ar sliktiem nodomiem.