Pekinietis jeb Pekinas pils suns ir neliels, līdz 23 cm augsts, kupla, gara kažoka īpašnieks. Par pekiniešu izcelšanos stāsta daudzas leģendas. Saskaņā ar vienu no tām, pekinietis ir lauvas un pērtiķa pēcnācējs. Visticamāk, ka pekinietis izveidots no Tibetas miniatūrajiem suņiem un vēlāk nonācis Ķīnas imperatora galmā, kur ticis uzskatīts par svētu dzīvnieku. Šķirne pastāv jau vairākus gadu tūkstošus, pirmās rakstiskās liecības datētas ar 500. gadu pirms mūsu ēras. Nosaukums Pekinas pils suns liecina, ka šī šķirne tikusi audzēta tikai imperatora pilīs kā dekoratīvi suņi. Eiropā pekinieši parādījās 19. gadsimta beigās, kad britu karaspēks ieņēma Pekinu.

Pekiniešus dēvē par "piedurknes" suņiem, jo galma ļaudis tos nēsājuši platajās piedurknēs, gan par suņiem "zem galda", kas liecina par pekinieša mazo augumu - Ķīnā tradicionāli galdu augstums bijis 20 cm. Pekinietis līdz mūsu dienām ir saglabājis neatkarīgu un savdabīgu raksturu, saimniekam jāizturas saprotoši pret suņa dīvainībām. Ļoti pašpārliecināts, drosmīgs, patstāvīgs suns, kas pats izlemj, kam dāvāt savu labvēlību. Vēlas būt uzmanības centrā, stūrgalvīgs un egoistisks, nelabprāt sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem. Pret saimnieku maigs un mīlīgs. Nav piemērots ģimenei ar maziem bērniem, kas nerespektē suņa personiskās teritorijas robežas. Pekinietim ir grūti kaut ko iemācīt, jo tam nepatīk izpildīt kāda rīkojumus.