Visi teica, ka vēlas, lai esmu laimīga, nu beidzot tas ir noticis. Cilvēki sāk apvainoties, es viņiem it kā nepievēršu pietiekamu uzmanību, mana attieksme pēkšņi ir tāda un šāda. Es redz vairs ar viņiem it kā nepavadu pietiekami daudz laika. Pēkšņi man viss it kā ir pohuj. Pēkšņi man it kā ir vienalga par visu un visiem. Pēkšņi man it kā ir vienalga, ka maniem tuvākajiem sāp. Pēkšņi man it kā ir pie dirsas viss kas notiek.

Zinat, cilvēki mīļie tā nav, nebija un nebūs. Es turpinu visu savu ierasto dzīvi vienkārši tagad laimīgāka. Bet ja jūs domājat ka muldu, tad zinat? Ejat jūs visi dirst, es vairs netaisos nevienam no pakaļas skriet, es vairs netaisos būt sešinieks, kas visiem vienmēr palīdzēja, kas bija vienmēr blakus, kad sāpēja. Kas vienmēr bija gatava cīnīties, līdz pēdējam dēļ mīļa cilvēka.

Ja jau tā tad tā. Man arī pohuj. Ejat jūs visi ieskrieties.

Patiesība ir tāda, ka visi cilvēki tevi sāpinās, lai cik ļoti tu negribi tam ticēt.