Beidzot, kad esmu laimīga, tomēr kaut kas trūkst. Vai pareizāk, būtu teikt - atgriežas.

Lai arī cik laimīgi mēs šobrīd nebūtu, mums vienmēr un visur līdzi seko pagātne. Jā, varbūt tā ir forša, jautra, smieklu pilna. Bet, tomēr, ja tu zini to ka nekad vairs nebūs tā kā bija. Ko tad? Ja tu visu laiku iegrimsti atmiņās, kuras ir tik mīļas, bet zini to, ka tās vairs nebūs. Tās ir un paliks par atmiņām. Tur vairs neko nevar mainīt. Tās ir tikai atmiņas.

Ja tu apzinies to, ka vairs neturpināsies, labo atmiņu virkne. Tās neturpināsies, jo to pārtrauca strīds. Varbūt, neliels, mazs kašķis, bet tomēr, ja neviens nepiekāpjas? Ja, neviens negrib atzīt to, ka kļūdījās? Ko tad? Ja, nu abiem strīda izraisītājiem sāp. Sāp tik ļoti, bet tik un tā paliek pie sava principa?

Un šeit parādās visu - mūsu - cilvēku egoisms. Lepnums. Mēs nekad negribam atzīt, ka esam kļūdījušies.

Tomēr, cik gan labi, ka cilvēki ir iemācījušies nesāt maskas. Tā ir vieglāk. Gan pašam, gan apkārtējiem.

Jo, ja mēs neparādām savu īsto seju, nevienu nevar sāpināt, saskumdināt. Jo - iedomājaties: Mēs teiktu un darītu visu, ko domājam. Tas gan būtu interesanti.