tu neesi roze, kas smaržo visiem,
dārzs aizslēgts ciet
nelūgtiem viesiem.
diena uz vakaru iet,
vējš maigi glāsta,
lietus sniedz veldzi,
un viss labi šķiet.
tikai vārtiņu atslēga pasaulei stāsta,
par gaisā jaušamu smeldzi -
uz sevi, uz sevi vērsts šis skaistums,
kā ēna spogulī,
kā atspulgs ūdenī.
lai nāk pats Dārznieks un atver tevi,
es paslēpjos rudenī.
(Džanete)