Gavēju no pavasara,
Pat svētki iet garām,
Sēžos uz ābeles zara
Un atļaujos putnu baram.
Saulē aizveru acis,
Gribu sataupīt rītus,
Velti sacelts tracis,
Es vēl nekrītu.
Turos plaukstošā kokā,
Un gavēju,
Apjukušu sirdi izstieptā rokā,
Sirdsapziņu izmeklēju.
Kā pumpurs uz pasaules krūts,
Kā apsolījums,
Pirmā muša uz rūts,
Pēc miega skumst.
Un no šīs gavēšanas,
Dvēsele kļuvusi brīva:
Pietiek uz vietas stāvēšanas,
Es esmu dzīva!
(Džanete)