Viņa, viņa, tā cita!
ne es,
tā muļķe dievkaziņa,
viņa,
kas manī mita,
kas cēlās un vēlās,
kas sitās un sitās,
līdz beidzot mitās,
viņa - līdz šausmām lēta,
pa reizei apbrīnojami svēta,
viņa mani caur dzīvi pēta.
Tā cita,
tā cita klupa un krita,
līdz padevusies šķita,
joprojām man viņa tik sveša šķiet,
galvu pacēlusi iet,
kaut ļaužu valodās svērta,
bet neuzvarēta!
(Džanete)