Mēs ilgi esam laivā vienā,
Un labi, ka tā nesāk grimt,
Tur abi iesēdāmies dienā,
Kad mīlestībai bija dzimt.
Un nu tā izaugusi liela,
Un sirdi spiež un prasa daudz,
Bet mums ir tikai mūsu iela,
Kur tramvajs ikdienišķi klaudz.
Kā apnicīga muša dīc,
Līdz logā ienāk vakars vēls,
Tā garlaicība kaktā trīc,
Tas tagad mūsu mīlas tēls.
Bet mēs to ņemsim laivā līdz,
Un izauklēsim abi,
Jo stipri ticam - pienāks rīts,
Kad jutīsimies labi.
(Džanete)