Svecīšu vakarā mīļi pieminot sev tuvos, dārgos cilvēkus, kas atdusas Mūžībā, raisās pārdomas.

Kāda Rakstu vieta runā par sekojošo: "Un kāds cits no Viņa mācekļiem sacīja uz Viņu: "Kungs, atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu." Bet Jēzus uz to saka: "Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus."

Kā to saprast? Tiem, kuri Jēzu nepazīst, Viņa mācības izpratnē, varētu izklausīties diezgan baisi? Šī nav tā reliģija, tā ticība..., ko vēlēties. Vai neatgādina strupu, egoisma pilnu atbildi? Khe, ko tur tas tavs tēvs, turklāt vēl miris. Nāc līdzi man, es tev apsolīšu brīnumus, kurus nevar pierādīt un varbūt šajā dzīvē pat nepieredzēsi. Ka tik naivie muļķīši notic... Apšaubāmi? Vai Jēzus neņirgājas par mācekļa ģimenes traģēdiju? Kā arī cilvēcei svētām tradīcijām?

Bet varbūt runa ir par ko citu? Varbūt Jēzus to saka pārnestā nozīmē, nepiešķirot nekādu nozīmi tam, ka miris ir mācekļa, kurš Viņu uzrunā, tēva ķermenis (tikai). Tēlaini izsakoties: "lai miroņi apglabā savus miroņus". Tā lai nav vietas diskusijām, sentimentam, šaubām, rūgtām asarām, vēlmes atgriezties pagātnē, kad tēvs vēl bija dzīvs, ko, saprotams, nevar. Nepiešķir tam nozīmi Dievs, kas visu pasaulē radījis.

(Kāda mācītāja skaidrojumā dzirdēts arī, ka tēvs nebija miris, viņa dēls vienkārši vēlējies vēl kādu brīdi padzīvot laicīgu dzīvi pie tēva, pēc kura nāves tad sekot Jēzum.)

Dēla attieksme labi raksturo viņu, attiecības ar tēvu, rūpes pat pēc tēta nāves. Tikai tad viņš ies līdzi svešiniekam, kas uzdod sevi par Dieva Dēlu un pašu Dievu.

Būtiskais tiek pateikts ar šiem vārdiem: "Nāc Man pakaļ,". Sadzirdam šajos vārdos: Nāc līdzi Man, lai tava dzīve nebeidzas arī tad, kad tā noslēgsies šajā saulē? Nāc, lai vēlāk Mūžībā satiktu arī savu tēvu un citus, kuri tev dārgi. Dzīvo pēc Dieva gribas, kas nav egoistiska, bet paredz iespējami labāko katram cilvēkam šajā pasaulē un vislabāko Dieva valstībā.

Māceklis Jēzum paklausa. Ne kripatiņas no šaubām, neticības, aizdomām, vai Jēzus nav vēlējies viņu aizskart. Jo ir iepazinis Jēzu. Dievu, kas ir Mīlestība un mīlestībā arī teikts katrs Viņa vārds.

Ja sirdīs uzņemam Kristus mīlestību, tad neviens vārds Viņa mācībā mums nešķiet naidpilns, kritizējošs, draudošs, iznīcinošs, aizvainojošs u.tml. (sk. https://bibele.lv/bibele/bibele.php), lai gan nezinātājiem dažkārt, iespējams, likties tā var.

Vārdi, kas pamodina dvēseles un ne tikai...

Tā es tos izlasu un uztveru.

Pateicība Dievam par Jēzu, Viņa mācību, Svēto Garu un visu, ko Viņš ikviena labā dara!

Lai gaišs, mierpilns un svētīgs arī Mūžības svētdienas vakars!

Cieņā un sirsnībā
Inga Audere