Nezinu, vai Mārtiņš Luters pilnībā apzinājās,
cik neizsakāmi nozīmīga arī mūsdienās būs pamatatziņa "Raksti paskaidro Rakstus",
lai čūskai nebūtu tik vienkārši kādu pievilt, iestāstot,
ka viņš spēj līdzvērtīgi Dievam – labāk par citiem – spriest,
kas labs vai ļauns, pareizs, nepareizs, otram piemērots utt.

No diakonijas apmācībām:
kopīga derīguma princips ir romiešu ētikas atavisms.

Visiem var derēt (brīvprātīgi) tikai Kristus
(Dievs, kas pasauli jau izglābis),
kurš katru tad arī personīgi, neuzstājīgi uzrunā –
nevienam no malas atļauju neprasot un neatskaitoties.

"Manas avis dzird manu balsi". https://bibele.lv/bibele/bibele.php

Tāpēc arī citādā attieksmē no malas traģēdiju Dieva bērniem nesaskatu.
Man tikai pienākums – atšķirīgas attieksmes laipni noraidīt.

+Audere

P.S.
"Ar dziesmiņu druvā gāju...
Ne sunīša kājām spert,
Ne – guntiņas pagalītes..."