Klusējot pienesu
akmenim svētību,
noglāstu iezi
un piekrītu: lai top! –
tik daudz Dieva bērnu,
cik Viņa pasaulē
trūkst pietātes, skudrības,
vēlmes saprast būtisko.

Un tas nav karš
vai raganu medības,
kam nevajag svētību,
apsūdz un – viss.
Tā ir ticība Dieva vārda
virsvarenībai
iepretī citātu
interferencēm.

Hei, lieciet nu malā
sentimentu – kā būtu,
ja Jēzus
kādam nebūtu atņemts... –
pirms Dievs iepūš dvašu
akmenim dzīslās,
ja ne jūs, tad akmens to atpazīs.

/I. Audere/