ZIBENS

Universāla dievu dusmu, varas un auglības spēka izpausme. Par zibeni bija dažādi priekšstati - gan kā par simbolisku vai reālu ieroci, gan kā par augstākā debesu dieva roku vai fallu. Dažās tradīcijās zibeni uzskatīja par dievu acu žilbinošo gaismu - lielā radītāja gara Pērkonputna acu mirkšķināšanu (Ziemeļamerikas indiāņiem) vai Šivas zībsnījošo trešo aci, patiesības gaismu (Indijā). Zibens ir viena no retajām dabas parādībām, kas simboliski apvieno uguni ar ūdeni, jo zibenim parasti seko lietus. Cilvēki pret zibeni - radītāju un postītāju - izturējās ar bailēm un cieņu. Uzskatīja, ka vietas, kur iesper zibens, kļūst svētas un zibens skartie, dzīvi palikušie cilvēki nes Dieva zīmi, bet mirušie tīlīt nokļūst debesīs. Meksikāņu Tlaloks, izmantoja zibeni, pārcēla dvēseles uz acteku debesīm. Antīkajā mitoloģijā grieķu Zevs (romiešu Jupiters) lieliski prata apieties ar zibeni. Grieķumītos Dionīsa divas pirmās piedzimšanas bija saistītas ar Zeva radītu zibeni. Ebreju tradīcijās zibens ir saistīts ar atklāsmi. 2. Mozus grāmatā pērkons un zibens Sīnajā kalnā vēsta Mozum par Dieva klātbūtni. Zibeni bieži uzskatīja par sevišķu zīmi: Romā zibens dēļ uz visu dienu tika atslēgti sabiedriski pasākumi. Zibens no kreisās puses bija Jupitera labvēlības zīme, savukārt grieķi to skaidroja pretēji. Ikonogrāfijā zibeni atveido mirdzošs cirvis, trīsžuburis, scepteris, āmurs, bulta un zigzags. Gan Ziemeļamerikā, gan Āfrikas dienvidos to personificēja milzīgs plēsīgs putns.

Sauli,
FM