Neliels ieskats manā privātajā teritorijā




Arvien

Lai ir kāda zeltaina kļava arvien, kam galotnē sirdi Tu rudeņos sien, un pāri takām kad sniegpārslas krīt, lai ir kāda roze, kas dvēselē mīt, kāds pumpurs, ko neskar sāpes un laiks, kaut sudrabo mati, un skumīgs kļūst vaigs.
Starp ērkšķotiem ceļiem, ko dzīve mums dod, arvien ir debesis jāatrod.

K. Apškrūma.