Mēness.
Zemes dabiskais pavadonis. Vienmēr Mēness ir ievērojami ietekmējis mūsu planētu: Mēness gravitācijas jeb pievilkšanās spēks izraisa okeānos paisumus un bēgumus; daudzviet zemnieki sēj un novāc ražu saskaņā ar Mēness fāzēm. Mēness bieži izmantots laika mērīšanai. Senie ēģiptieši lietoja Mēness kalendāru, musulmaņu zemēs tas saglabājies līdz pat mūsu dienām. Maiji un ķīnieši lietojuši Mēness-Saules kalendāru. 1969. gada 21. jūlijā uz Mēness nolaidās ASV kosmosa kuģis - Apollo 11. Amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs bija pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness. Viņam pievienojās arī Bazs Oldrins. To sekmēja iepriekš veiktie eksperimenti ar zondēm, radariem un kosmosa laboratorijām, kas ieguva fotoattēlus, dažādu informāciju, augsnes paraugus un nosūtīja tos uz Zemi. Viņi kopā uzstādīja dažādas zinātniskas iekārtas, savāca Mēness iežu paraugus, fotografēja tā apkārtni un pārraidīja televīzijas reportāžu. Viņi uz Mēness pavadīja veselu diennakti un tad devās atpakaļ uz Zemi. Viņi veica nozīmīgu darbu gan zinātnei, gan tehnikai. Viņiem ar kosmosa kuģi bija jāveic sarežģīts ceļš, jo bija jāveic dažādi sarežģīti manevri un darbam uz Mēness bija nepieciešami izturīgi skafandri. Nākamajos gados vēl tika veiktas vēl 5 veiksmīgas ekspedīcijas uz Mēnesi. līdz 1972. gadam uz Mēness bija pabijuši jau 12 cilvēki. Katra lidojuma laikā ekspedīcijā piedalījās trīs cilvēki, bet drošības apsvērumu dēļ uz Mēness varēja izkāpt tikai divi no tiem, bet trešajam nācās palikt kosmosa kuģī Apollo, kas riņķoja apkārt Mēnesim. Pēdējo ekspedīciju uzturēšanās laiks ilga līdz pat trim diennaktīm, kuru laikā astronauti veica nozīmīgus zinātniskus pētījumus. Mūsdienās zinātnieki vairs nepievērš lielu uzmanību Mēness izpētei, jo viņi ir secinājuši, ka uz Mēness nav ne dzīvības, ne atmosfēras.