Mazā teju Latvijas izmēra sala Šrilanka nupat pirms nepilna mēneša piedzīvoja pēdējā dadsimta postošāko taifūnu, kas paņēma simtiem cilvēku dzīvību zemes nogruvumos kalnos un plūdu zonās, vairāki desmiti cilvēku ir bez vēsts pazuduši.
Šrilanka atgūstas, attīra ceļus un teritorijas. Un mēs devāmies piedzīvot gadumiju uz nu jau atkal mierīgo, sirsnīgo, jauko Šrilanku.

Gadu mijā Šrilanka mūs uzņēma ar siltu vēju, zeltainiem saulrietiem un okeāna elpu.
Tā bija satikšanās ar zemi, kur laiks rit citādi — lēnāk, dziļāk, ar vietu sajūtām un klusām sarunām pašiem ar sevi.

Katru dienu pavadīja krāsas, smaržas un skaņas: tējas plantāciju zaļums kalnos, garšvielu aromāti, tempļu miers un okeāna viļņu nepārtrauktā dunoņa. Šrilanka atklājās gan savā vienkāršībā, gan bagātībā — cilvēku smaidos, dabas spēkā un siltajā viesmīlībā.

Šis ceļojums bija vairāk nekā galamērķis. Tas bija par klātbūtni, par brīžiem, kuros nevajag steigties, un par sajūtu, ka gadumija nav tikai jauns datums kalendārā, bet jauns sākums sevī.

Šajās fotogrāfijās — mūsu atmiņas, sajūtas un gaisma, ko paņēmām līdzi mājup.