Sena leģenda stāsta: " “Senos laikos Varakļānu pilī grāfu Borhu ģimenē augusi brīnumdaiļa meita Jadviga. Viņai bija sapņaina seja, mirdzošas acis un maiga daba. Ap galvu vijās melns matu vainags, un graciozais augums slīdēt slīdēja pa parka alejām. Meitenes valdzinājums skāra arī jauno pils kučieri, kuru staltā auguma dēļ iesaukuši par Lielo Zābaku. Skaistums bieži tiecās pie spēka, un slepeniem acu skatiem sekoja slepenas tikšanās parkā pie lielā akmens (tagad Mīlestības akmens) un pastaigas pa alejām (tagad Mīlestības aleja). Kad no ceļojuma atgriezās Jadvigas tēvs un atklāja meitas romānu ar kučieri, viņš atšķīra meitu no mīļotā un ieslēdza pils torņa istabā aiz stiprām ozolkoka durvīm. Tomēr kādu nakti jauneklis pievarēja sargus, izgāza durvis un bēga kopā ar mīļoto. Grāfs dzinās mīlniekiem pakaļ un palaida viņiem pa pēdām dzīvo zobenu (citi avoti – ugunspātagu), kas tos panāca pie lielā akmens un nogalināja. No rīta saulstari apspīdēja abus aizgājušos mīlētājus un trieciena pāršķelto akmeni. Tā jaunie mīlētāji labāk izvēlējās pārpeldēt nāves jūru nekā ļaut dzīvei viņus šķirt.”