Jau laikus meklēju kaķenītei Īvijai jaunus saimniekus!

Vēlā rudenī kādu laiku centos noķert divus mazuļus, jo sapratu, ka šī pirmā ziema viņiem var būt pēdējā - vietā, kur tie dzīvoja, nebija nekāda patvēruma. Visi stacijas kaķi dzīvo zem soliņiem..
Periodiski mazie slēpās tā, ka nebija dienām redzami, līdz mēs pārcēlāmies dzīvot tālāk no stacijas, un arī krietni retāk iznāca tai garām doties. Paēduši gan visi tur gana, tas raizes neradīja. Vien lielais sals.
Pirms laika viens no mazajiem pazuda. Stāsta, ka kādam tomēr izdevies notvert un paņemt uz mājām. Es ceru.
Palikušais mazulis bieži viens skraidīja pāri sliežu ceļiem un atpakaļ, pēdējā laikā redzēju gandrīz katru reizi, kad gāju garām - sēdēja sakņupis uz viņam atnestā spilvena. Bet tuvumā nelaida. No vienas puses spriedu - es mēģināju tik daudz reižu. Viņš negrib cilvēku. Varbūt nevajag uzspiest?..